pašbarotava. [entries|friends|calendar] putnens [ userinfo | livejournal userinfo ] [ calendar | livejournal calendar ]

[21 Oct 2008|12:16am] gribas darīt vairāk. visur. gaidu to dižo brīdi, kad mājas izskatīsies pēc mājām. un tad gan. post comment

apkure. [16 Oct 2008|12:15am] taustu radioatorus un neticu savai rokai - rīt no gultas varēšu izkāpt bez kliedziena. 2 comments|post comment

[13 Oct 2008|09:07pm] [ music | this mortal coil: song to siren. ] visjocīgāk un visnepanesamāk ir ilgoties pēc mājām esot mājās. post comment

[09 Oct 2008|02:53pm] [ music | itunes genius uzģenerēta pleiliste. ] ierakstīšu ka kaut ko pavisam nekādu. man ļoti nāk miegs, sāp izrautais zobs un gribas mājās. tur tagad istabas vidū stāv glītākais no ledusskapjiem, kā tāds dievs, un ledusskapī stāv ementālers, kuru tagad ļoti gribētos uzkost. un pēc ementālera uzkošanas es ieslēgtu sildītāju un palīstu zem segas. un grrrpšī. jāteic, ka mājas iekārtošana šobrīd līdz pret jebkurām depresīvām izpausmēm. iedomājieties izpūrušu būtni, kas plati smaidīdama skraida gar margarīna plauktiem rimčikā bez piecpadsmit vienpadsmitos vakarā klaigādama "man šovakar būs maizīte ar sviestu". tā vakar biju es. un man bija maizīte ar sviestu (un arī sviests tagad ledusskapī, tajā pašā, kas stāv manas istabas vidū kā tāds dievs). un tā vakar priecīgi brakšķēdamas sabruka manas ilūzijas par sevi kā cilvēku, kam nu nevajag tos visus priekšmetus. bet vajag gan. jo tas sagādā sviestu, sieru un prieku. nolāpītā un valdzinošā patērētāju sabiedrība. ā, un televizors arī man drīz būs. post comment

[02 Oct 2008|04:18pm] pēkšņi kļuva žēl zemē nomesto laiku. nu, to visu pagājušo gadu. un neviļus piezagās sajūta, ka pilnīgi visu var iemācīties - arī dzīvot bez kaut kā, kas iepriekš ir bijis galēji nepieciešams izdzīvošanai, kur nu vēl dzīvošanai. un tad vēl tas - vai es vispār protu nošķirt mīlestību no atkarības? un ja neesmu to pratusi, tad paldies dievam, ka iznākums ir tāds, kāds ir. bet vēl foršāk būtu, ja es beigtu analizēt kas, kā, kāpēc. pagātnei ir jāierāda tās vieta. post comment

[01 Oct 2008|10:31pm] [ music | jebkura bez asociācijām. ] man tik ļoti patīk trešdienas vakari annas ielā. pat nepazīstami cilvēki šķiet tik tuvi. ir mierīgi, gaiši un potenciāli. skolotāja balss, kas sasilda un ļauj justies piederīgam. uz galda grāmatas, kuras iedvesmo. tā garšīgā šokolāde no automāta (man ļoti garšo nezkāpēc, manai mammai arī). vienīgi... pat tur es neesmu īsti brīva. šovakara tēma bija par nejauši atrastām, anonīmām fotogrāfijām un kinokadriem. protams, bezdievīgi gribējās uzzināt, kā var tikt pie tā cd ripuļa, kurā bij sakrāti dažnedažādākie mājas kino fragmenti - bez autora, bez piederības, vien nevainīgs skatiens uz situāciju. protams, lai padalītos. lai steigtos padalīties ar... jānorij, klusiņām. un varbūt taisni labi, ka nav ne ar vienu tajā jādalās. ka tas tagad pieder man vienai pašai. un ka es pati to varu izmantot savām un tikai savām idejām. jā. un tad tā burvīgā kafejnīca loja uz miera ielas. man nav īsti skaidrs, kādēļ jau pagājušo nedēļu netiku rakstījusi, cik skaisti, ka ludzas sajūtas turpinās tepat rīgā. kā pirmajā vakarā annas ielā, kad ar biedriem gājām uz šizīgo ebreju kafejnīcu, kur mums noņēma sērkociņus (lai mēs neaizdedzinātu te visu) un sveci uz galda iededza ar milzīgu elektrisku daiktu. un pēc tam - pirmo reizi lojā, ar elegantajiem tango dejotājiem, ar milzīgu, zilu zivi neadekvāti mazā akvārijā, ar smaidīgo bufetnieci, ar karsto balzamu par latu un pieciem santīmiem, ar sireālu patiesumu gaisā, interjerā un sejās. man šķiet, ka es / mēs tur iegriezīsimies ik reizi pēc annas ielas vakariem. un kādu vakaru ar zeķi galvā, lauzni vienā rokā un rimi maisu otrā, es tur ieskriešu, lai glābtu to zivi. post comment

[01 Oct 2008|10:09pm] toties es esmu daudz gudrāka nekā pirms gada. post comment

[01 Oct 2008|10:00am] un vēl man ir vājāk izteikta spēja smuki saģērbties desmit minūtēs. post comment

satraucos. [30 Sep 2008|11:41pm] braucot mājup, sapratu, ka esmu zaudējusi spēju izjust nemotivētu līksmību. mani tas patiesi satrauc. tas ir tāpat kā būtu saprast, ka ar vienu ausi nedzirdu. pirmā secinājuma satriekta, gudrojot tālāk, nonācu pie vēl viena - ka aizvien no rītiem pieķeru sevi cītīgi izvairāmies no dziedāšanas / dungošanas tukšā dūšā, jo tad vakarā būs jāraud. it kā jau šis uzstādījums ir parasta no bērnības mantota ticība māņiem, par ko paldies "sālsvārnas salas vasarniekiem". bet tomēr mani uztrauc, vai zem šīs ticības neslēpjas bailes no tā, ka vakarā būs patiešām jāraud. vai dzīvesprieku un optimismu var iedzert kā vitamīnus? post comment

[24 Sep 2008|03:21pm] visur apkārt to vien dzird, ka rokas nosalušas. post comment

[19 Sep 2008|12:27pm] ir dienas, kas vienkārši jānovelk. 1 comment|post comment

bet šādas dienas man patīk. [16 Sep 2008|11:01am] [ music | kings of leon: crawl. ] saule, taču rokas nesilda. smagnēji mākoņi. gaiss smaržo pēc sēnēm. atslābums pēc intensīva darba. var klausīties mūziku, tā nedezorganizē. var spēlēties ar ēnām atvaļinājuma laikā un brīvdienās tapušajās fotogrāfijās. vienīgi - es nesaprotu, kādēļ šorīt nefotografēju to tanti putekļos uz kazarmu ielas un kādēļ es vēl neesmu pat izdomājusi, uz ko no arsenāla iet. post comment

normāls pirmdienas drūmums. [15 Sep 2008|03:02pm] [ music | kings of leon: closer. ] visgrūtāk atbildamais jautājums vienmēr izrādās "kāpēc". 4 comments|post comment

atpakaļ [08 Sep 2008|10:47pm] pienākumos. pagājušas divas nedēļas, kurās izdarīts nepiedodami maz no plānotā. vairāk vai mazāk pamatotu iemeslu dēļ. taču ir daudz gulēts. daudz lasīts. daudz izdomāts. daudz (par daudz) justs. daudz ēsts. daudz pīpēts. pavadīts laiks vecāku mājās. savās mājās. pie jūras, un nu un tad, ka aukstumā. nu un tad, ka, šķiet, pēdējā skaistajā dienā (vakar) nomodā tika pavadītas labi ja 6 stundas... šī nedēļa sākusies ar kaut kādu necerētu jaudu čīkstēšanas, pīkstēšanas un neapvaldāma īgnuma vietā. nē, nu nekādi kalni tuvākajā laikā visticamāk netiks gāzti. taču pie pirmās pēcatvaļinājuma dienas izdarīts gana. sarunāts randiņš ar mēbeļu taisītāju. atrasta daļa virtuves tehnikas. vārdusakot, daži praktiskie lēmumi pieņemti. (ak šausmas, cik tas ir grūti. bet tā ir maksa par... brīvību? to, ka esmu.. viena? pag, pag. viena!? par aiziešanu no mājām.. (oi, nu nesāc atkal!)) nu ja. pie kā paliku? ak, jā. ieviesta kārtība drēbēs un saprasts, kas jālidina ārā - mīļas noplukušas jaciņas - tā strīpainā... un arī vecās noplīsušās, rūtainās (2 gab.) bikses noliktas uz promnešanu, jācer, līdz rītam tāa izturēs un neatgriezīsies kaudzītē "kas vēl kādreiz noderēs". savādi, ka pat drēbes tik ļoti piesūcas ar sajūtām, iekonservē smaržu... (eu, eu, kas ta nu). nu jā, un secināts, ka trūkst vēl šis tas (tomēr?! nu, nu, nu. jaunais skapis pilnīgi noteikti nebūs bezizmēra...). jā, un - kas nav mazsvarīgi - gan ēsts, gan pīpēts mazāk. un pat pastrādāts visnotaļ ražīgi, iesildoties rītdienai, kad sāksies pa īstam. šorīt, tāpat kā lielākā daļa sastapto un lasīto, pamodos no negantā negaisa. dažiem likās, ka karš klāt. es biju pilnā pārliecībā, ka brūk māja. 5 minūtes drudžaini klausījos, kas sekos. prātā jau iztēlojos, kā pusmūžu maksāju kredītu par gruvešu kaudzi. nē, mājai tomēr nekas nekaiš. tad manu uzmanību uz minūtēm 20 pārķēra gaisma, tik skaista, ka spēju vien blisināties, nedomājot neko. tik neticami spilgti pelēkdzeltens. nez, kas tas par toni? uz mēles - tēraudzeltains - bet vai maz tāds eksistē? ai, kā pēcāk šaustīju sevi, ka neesmu ietrenējusies no rītiem nofokusēt skatienu, ka esmu tik neglābjama slinķe - nu vajadzēja tak kāpt iekšā gumijniekos un iet fotografēt. no šejienes radusies iecere manam tuvākā laika projektam - pārkvalificēties par cīruli. kā man tas iznāks, skatīsiemies. (marš, gulēt!). jā, gumijniekos gan tomēr iekāpu un pareizi darīju. tramvajā gan jutu dažus neizpratnes pilnus skatienus, kādēļ jāvelk kājās kaut kas tik dīvains. bet es ar lepni paceltu galvu lūkojos tālēs, pie sevis skaitīdama mantru "a man ta kājas sausas a man ta kājas sausas". jā, varbūt jau no šī, rīta agrumā taisni ieņemtā mugurkaula ir izvirpinājusies visa diena - nemaz ne tas sliktākais jauna darba cēliena sākums. post comment

viņš ir klāt. [01 Sep 2008|09:23pm] septembris. jau tagad salst. bail domāt, kas būs vēlāk. bet no sirds ceru, ka septembris atnāks ar brīvību no tā, kas ik pa brīžam sadzen asaras acīs, kaklā, plaušās, ceļgalos, visur. un tāpat ceru, ka septembrī iemācīšos mīlēt to, kas ir. galu galā viens necerēti labs notikums jau ir - ka studijām jāatjaunojas tikai pirms bakalaura aizstāvēšanas. un arī vēl tikai nedēļa un iespēja apdzīvot mājas jaukas, siltas un mīļas, arī būs rokās. un vēl taču būs atvasara. un kāds brauciens ar laiviņu. un karsta šokolāde. un arsenāls. post comment

jējējējējēēēēēē. [22 Aug 2008|05:09pm] [ music | vampire weekend: a-punk. ] vispār tagad pieklātos apcerīgi vērties lietū un klausīties sigur ros (nemaz negaidīju, ka tik dikti, dikti gribēsies šovakaru!), bet paga, paga: no sākuma jāizpriecājās, jāizlēkājas, jāizsprinģojas, jāizgavilējas. vēl 51 minūte un neatgriezīšos šitajā gaisā līdz pat 8. septembrim! post comment

[21 Aug 2008|03:03pm] šodien gribas sūdzēties par visu. par garlaicību, par tiem muļķīgajiem skumju aizmetņiem, durstīgiem kā siens, par to, ka kaitina tas un šitais, par riebīgo, smacīgo gaisu kantorī, par to, kas nevar neko ģeniālu izgudrot kārtējai noguldījumu kampaņai, un ka gribas rozā krāsas čībiņas, bet nekur nevar atrast, par to, ka gribas šoruden aizbraukt kaut kur, kur ir siltāks, par to dumjo lietu, kas man saslapinājis svārku malu. bet tad atceros vakarvakaru un kaut kur ieskanas mani smiekli - dzidri un gaiši. pat visgarlaicīgākajā dzīves vakarā pēkšņi var notikt kaut kas tāds, ka dažas stundas kļūst interesantākas par jebkurām citām interesanti, aizraujoši, vērtīgi utt utjp pavadītām stundām. mazliet virtuālas dauzīšanās. viņš saka: safotografē savu dzīvokli un sūti šurp. divreiz nav jāsaka. tad mana kārta. hei, nofotografē priekšmetu, kurš šobrīd iemieso Tavu noskaņojumu. uz to pretim saņemu nobildētu "garlaicīgo pastkaršu" iepakojumu. un tad atkal viņš: au? nofotografē kaut ko, kam ir kāda kodētā, slepenā ziņa. un tā vēl un vēl. un tad, bildes skatoties, katrs savā mājā ķiķinam. un tad, kad dauzīšanās kļūst aizvien miegaināka, viņš ies vannā, es iešu gulēt, sakot: arlabuvannu, uz ko viņš atbild: arlabuspilvenu. tādas man bija divas stundas vakar. un es priecājos, ka tāds cilvēks kā viņš man ir, kaut tik margināls, kaut reizēm par maz, taču ir. pa īstam. cilvēks, kas vienu vakaru mani izglāba no garlaicības. un vēl. viena no brieduma pazīmēm, manuprāt, ir spēja atzīt, ka kādu reizi Tev ar sevi ir garlaicīgi. post comment

[15 Aug 2008|09:52am] šī nedēļa sakostiem zobiem būs pārdzīvota. vēljoprojām sirds palikusi pagājušajā nedēļā. jābrauc šovakar prom no pilsētas un rīt jāguļ ilgi, ilgi. jau vairākas dienas aizdomājos par to, kādēļ citiem cilvēkiem laimīgi mēs esam mazāk interesanti. 1 comment|post comment

pilnīgā ludzā. [13 Aug 2008|11:07am] viss turpinās. tik skaisti. tik intensīvi. šodien šķiet, ka nemaz vairs nebūtu iebildumu dzert no rītiem kafijas vietā zeķūdeni, ēst aknu plācenīšus un nemazgāties 3 dienas. lai tikai nokļūtu atpakaļ tur. visburvīgākā ir sajūta, ka pa rīgas ielām klīst krietns bariņš tādu pašu kā es. silti. post comment

[12 Aug 2008|01:57pm] kāpēc tik grūti iekļauties atpakaļ realitātē? viss ir ļoti vienkārši - kad kādu laiku ir tik intensīvi elpots, ir grūti pēkšņi sākt elpot mazāk, mazākiem gaisa kampieniem. post comment

navigation [ viewing | 80 entries back ] [ go | earlier/later ]