man tik ļoti patīk trešdienas vakari annas ielā. pat nepazīstami cilvēki šķiet tik tuvi. ir mierīgi, gaiši un potenciāli. skolotāja balss, kas sasilda un ļauj justies piederīgam. uz galda grāmatas, kuras iedvesmo. tā garšīgā šokolāde no automāta (man ļoti garšo nezkāpēc, manai mammai arī).

vienīgi... pat tur es neesmu īsti brīva. šovakara tēma bija par nejauši atrastām, anonīmām fotogrāfijām un kinokadriem. protams, bezdievīgi gribējās uzzināt, kā var tikt pie tā cd ripuļa, kurā bij sakrāti dažnedažādākie mājas kino fragmenti - bez autora, bez piederības, vien nevainīgs skatiens uz situāciju. protams, lai padalītos. lai steigtos padalīties ar...
jānorij, klusiņām. un varbūt taisni labi, ka nav ne ar vienu tajā jādalās. ka tas tagad pieder man vienai pašai. un ka es pati to varu izmantot savām un tikai savām idejām.

jā.
un tad tā burvīgā kafejnīca loja uz miera ielas. man nav īsti skaidrs, kādēļ jau pagājušo nedēļu netiku rakstījusi, cik skaisti, ka ludzas sajūtas turpinās tepat rīgā. kā pirmajā vakarā annas ielā, kad ar biedriem gājām uz šizīgo ebreju kafejnīcu, kur mums noņēma sērkociņus (lai mēs neaizdedzinātu te visu) un sveci uz galda iededza ar milzīgu elektrisku daiktu. un pēc tam - pirmo reizi lojā, ar elegantajiem tango dejotājiem, ar milzīgu, zilu zivi neadekvāti mazā akvārijā, ar smaidīgo bufetnieci, ar karsto balzamu par latu un pieciem santīmiem, ar sireālu patiesumu gaisā, interjerā un sejās. man šķiet, ka es / mēs tur iegriezīsimies ik reizi pēc annas ielas vakariem. un kādu vakaru ar zeķi galvā, lauzni vienā rokā un rimi maisu otrā, es tur ieskriešu, lai glābtu to zivi.