|
[21 Nov 2008|03:28pm] |
|
darba virtuves plauktā stāv tēja laimei. pat nezinu, ko domāt.
|
|
|
[21 Nov 2008|03:10pm] |
|
jau vairākas dienas gribas uzrakstīt par berlīni, par atgriešanos, par sajūtām, dažādām, gaišām, skumjām, gaidītām, negaidītām, par prieku un aizkaitinājumu, par sajūsmas vērto un lustīgo the killers jauno plati, taču vārdi aizķeras klaviatūrā. tā vien liekas, ka arī es esmu kaut kur aizķērusies, varbūt berlīnes ūbānī, izklaidīgi vērojot cilvēku sejas, prātojot par šo to nesvarīgu, neko nesecinot, nekā nejūtoties. trulums piezogas nemanot, taču aizvien tas ir atgriezeniski. arī šoreiz pāries, es zinu.
|
|
|
[11 Nov 2008|02:48pm] |
rīt (atkal) uz berlīni. šoreiz uz ilgāk nekā citas reizes, turklāt zinot, ka pavisam drīz es tur atgriezīšos un pat divreiz.
man patīk, kā es tur jūtos. tur es esmu mierīga, gaiša, jauka un brīva, vairāk nekā jebkurā citā vietā. protams, protams, man gribētos uzzināt, kā es justos londonā, odesā vai amsterdamā, vai detroitā, vai erevānā, vai vēl simts vietās citur. bet brīdī, kad nauda ir tik, cik tā ir, ir labi, ka ir tāda berlīne, kur atkal un atkal atgriezties pēc tās labās sajūtas.
|
|
|
[07 Nov 2008|02:32pm] |
|
nu nekad jau nav tā, ka līgani un gludi labās sajūtas ir uz ilgu. vot, tagad ir strjoms par naudu. ne pa jokam. kā izdzīvot?
|
|
|
[07 Nov 2008|12:50pm] |
ja sākumā rakstīšana šeit bija mans nogurušais psihoterapeits, pēc tam - pacietīgs un taktiski klusējošs uzklausītājs, tad tagad es to varētu saukt par savu draugu. tā samierinās ar manu haotiskumu un lēcienveidīgajām sajūtām, tā piedod, ka nemeklēju vārdus, lai izklausītos interesantāk, pārdomātāk, skaistāk, neikdienišķāk..., un būtiskākais - tā man tic. tic manam potenciālam, manam talantam, manam spēkam. pagaidām gan neko nesaka, vien gaida, kad cītīgu treniņu rezultātā es kādu dienu uzplaukšu.
nu, tas viss tā, ja vispār rakstīšanai kā darbībai var piemērot kaut kādas cilvēciskas īpašības.
vienīgais, iepriekšējo attiecību formu vārdā, es vēl pateikšu to, ka iedomājoties, ka es gandrīz, gandrīz atteicos no tā visa, kas man ir tagad, kļūst nelabi. un tas tikai pierāda, ka esmu ļoti, ļoti tuvu tam, lai ar triumfējošu smaidu sejā un braši paceltu galvu sauktu sevi par atveseļojušos. un brīvu.
|
|
|
[07 Nov 2008|10:17am] |
|
lai arī šonedēļ dzīve ir dažādu kaitinošu sīkumu pārpilna un apmēbelēšanās nozīmīgākais posms neiet tik gludi kā gribētos, tomēr katru rītu mostos ar labu sajūtu par dzīvi, tagadni un nākotni. un pagātne ir tikai kadri no vecas, mīļas filmas, kuras videokaseti pat nomās vairs nevar dabūt. tuvākā laika grūtākais un reizē skaistākais uzdevums - mācīties domās, vārdos un darbos nomainīt tik saldo un vienkāršo es un man pret dabisku, vieglu un siltu mēs un mums.
|
|
|
[05 Nov 2008|02:59pm] |
|
gāju pa ielu, sapratu, ka simtiem gadu neesmu ēdusi rupmaizes kārtojumu un tā sagribējās, ka sities vai nost. iegāju bodē, nopirku. atnācu uz darbu un apēdu. tagad atkal simts gadus negribēsies. bet šajā sakarā nonācu pie domām, ka būtu briesmīgi, ja nāktos pārtikt no putukrējuma. nu tā vispār dzīvē.
|
|
|
[03 Nov 2008|01:14pm] |
| [ |
music |
| |
the killers: human. |
] |
auksti šodien. taču sirdi silda apstiprinājuma e-pasts no eventim.de, kurā rakstīts, ka man drīz tiks piegādāta biļetīte uz killeriem berlīnē. tagad atliek sēdēt un gaidīt martu. un sirdi silda arī nokrāsotās sienas - varenprecīzi man sanācis notrāpīt ar tonīšiem. gribas ātrāk mājās un priecāties, cik smuki, ak cik smuki. un vēl siltāk kļūst no apziņas, ka rīt beidzot būs virtuve. un vispār šitādās dienās šķiet, ka viss būs labi. ka viss būs kā nākas. ka viss būs.
|
|
| tomēr ne. |
[29 Oct 2008|04:13pm] |
|
gaisā jaušamas pārmaiņas. un jebkuras pārmaiņas tā vai citādi ir uz labu. tāpēc teikt, ka viss ir slikti, ir kārtējais pārspīlējums no manis. patiesībā viss ir tā, kā tam jābūt. un ir labi. un būs tikai vēl labāk.
|
|
| viss ir slikti. |
[29 Oct 2008|02:09pm] |
|
šitāds laiks būs līdz maijam un, pateicoties x bankas neizmērojamajam stulbumam, es nekad vairs nespēšu mīlēt reklāmu ar naivu, iejūtīgu un piedodošu mīlestību.
|
|
|
[28 Oct 2008|01:46pm] |
|
man nepatīk lekties, nu tā vispār, jo tas paņem pārāk daudz spēka un laika, ko pilnīgi noteikti varētu izmantot lietderīgāk. bet tad pie apvāršņa parādās cilvēki ar visnotaļ bezjēdzīgiem spriedumiem un centieniem visu samudrīt un man taisni vai prasās lekties, aizmirstot par liederību.
|
|
|
[28 Oct 2008|09:52am] |
|
katru rudeni ir vismaz viens rīts, kad nepieklājīgi un maldinoši smaržo pēc pavasara.
|
|
|
[27 Oct 2008|11:05pm] |
|
mājās nākot nodomāju, ka šovakar salijušajam kazarmu ielas asfaltam un trīsuļojošajai gaismai perspektīvā piestāvētu radiohead let down pilnā skaļumā, un uz brīdi noskumu, ka nesagaidīju sapņu dzīvokli uz kazarmu ielas. bet atnācu mājās, pieķēros gaiteņa krāsošanai un par to aizmirsu. krāsoju, krāsoju un sapratu, no kā tā trauksme. visticamāk tā bija priekšnojauta, ka viena no krāsām ir nopirkusies par maz. un tad, kārtējo reizi nosviežot rullīti un izšķaidot krāsu pa grīdu, aizdomājos par to, kā cilvēki spēj krāsot caurām dienām - tie, kam tas ir maizes darbs. man jau pēc 3. dienas rokas ir īpaši lempīgas un vai kliedz pēc masāžas. un zaļš gar acīm metas. ā. bet zaļš gar acīm man metīsies vēl ilgi, kamēr vien neizdomāšu pārkrāsot sienas. vismaz puse dzīvokļa ir koši un priecīgi zaļa.
|
|
|
[27 Oct 2008|04:24pm] |
|
bet vispār šodien kaut kāda neskaidra trauksme iekšā. briesmīgi nepatīkama sajūta. cerams, tas vienkārši no pārejas uz ziemas laiku un nemitīgās līņāšanas laukā.
|
|
|
[27 Oct 2008|02:36pm] |
|
gribas kaut ko ierakstīt, bet domas šodien tikpat stīvas kā no sienu krāsošanas sagurušās rokas.
|
|
|
[21 Oct 2008|05:48pm] |
|
bet ja par tām laimēm, tad es aizvien ticu, ka divas vienīgās, kas mums, cilvēkiem, pieejamas, ir mietpilsoniskā un pašizpausmes laime.
|
|
| mietpilsoniskā laime. |
[21 Oct 2008|05:38pm] |
|
skaņa no mana jaunā cd atskaņotāja tāda, ka trakam jāpaliek. skaisti. gan skārleta, gan beirut, gan the national, gan kings of leon, gan vecais toms - viņi visi ir sākuši skanēt dzidrāk, tīrāk, niansētāk. pat manos nemēbelētajos 29 kvadrātmetros. un vēl. kaut arī dažādu, kaut patīkamu, tomēr visai nogurdinošu pienākumu dzītai, man dikti patīk pārnākt mājās agrāk, tā ap pieciem. saule manu istabu piespīdējusi pilnu ar medaini dzelteno krāsu. gribot negribot jājūtas gaišai, smaržīgai un sasilušai.
|
|
|
[21 Oct 2008|12:23am] |
|
un tagad gribu gulēt un rīt gribu uz darbu.
|
|
|
[21 Oct 2008|12:18am] |
|
dzērveņu virtenes logos karināt. bildes rāmēt un pie sienām krāmēt. sildīt karstvīnu un cept siermaizes krāsnī. vispār dumi, laikam nevajadzēja durvju zvanu demontēt. ding dong vai dzinkššš vai kā viņ tur, tā tāda mājas skaņa tomēr.
|
|
|
[21 Oct 2008|12:17am] |
|
gribas, lai nāk labi cilvēki ciemos.
|
|