ja sākumā rakstīšana šeit bija mans nogurušais psihoterapeits, pēc tam - pacietīgs un taktiski klusējošs uzklausītājs, tad tagad es to varētu saukt par savu draugu. tā samierinās ar manu haotiskumu un lēcienveidīgajām sajūtām, tā piedod, ka nemeklēju vārdus, lai izklausītos interesantāk, pārdomātāk, skaistāk, neikdienišķāk..., un būtiskākais - tā man tic. tic manam potenciālam, manam talantam, manam spēkam. pagaidām gan neko nesaka, vien gaida, kad cītīgu treniņu rezultātā es kādu dienu uzplaukšu.
nu, tas viss tā, ja vispār rakstīšanai kā darbībai var piemērot kaut kādas cilvēciskas īpašības.

vienīgais, iepriekšējo attiecību formu vārdā, es vēl pateikšu to, ka iedomājoties, ka es gandrīz, gandrīz atteicos no tā visa, kas man ir tagad, kļūst nelabi. un tas tikai pierāda, ka esmu ļoti, ļoti tuvu tam, lai ar triumfējošu smaidu sejā un braši paceltu galvu sauktu sevi par atveseļojušos. un brīvu.