jau vairākas dienas gribas uzrakstīt par berlīni, par atgriešanos, par sajūtām, dažādām, gaišām, skumjām, gaidītām, negaidītām, par prieku un aizkaitinājumu, par sajūsmas vērto un lustīgo the killers jauno plati, taču vārdi aizķeras klaviatūrā. tā vien liekas, ka arī es esmu kaut kur aizķērusies, varbūt berlīnes ūbānī, izklaidīgi vērojot cilvēku sejas, prātojot par šo to nesvarīgu, neko nesecinot, nekā nejūtoties. trulums piezogas nemanot, taču aizvien tas ir atgriezeniski. arī šoreiz pāries, es zinu.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: