|
[07 Jan 2009|05:24pm] |
|
un tā vienmēr. viņš kaut ko pasaka (uzraksta), tādu varbūt pat rūgti ironisku, taču asprātīgu, un es iesmejos, un iesmejos tā, ka šķiet, ka sirds smejas līdzi. un tad es varētu vai pārsprāgt no tā, ka nedrīkst atzīties, cik ļoti man tā pietrūkst un pietrūks. un tad jārij asaras. un pēc tam tas jāieraksta šeit, jāizraksta no sevis ārā, un tad ar asu kustību jāaizcērt sevi ciet. un tā līdz nākamajai reizei.
|
|
|
[06 Jan 2009|12:56pm] |
|
laikam mans pozitīvisms un "vissbūslabi" nostāja ir sevi izsmēlusi. vismaz šobrīd. šobrīd vienkārši nenormāli gribas mieru un drošību. tās sajūtas, kad ir darbs - mīļš un ar algu katru mēnesi.
|
|
|
[31 Dec 2008|02:13pm] |
pirms vecgada pankūku ēšanas ar daļu no savas mīļās ģimenes, man bija prātā daudz lielu un pretrunīgu domu. par to, ko es vēlētos paņemt līdzi no šī gada jaunajā un ko atstāt, ko es vēlētos pati sev novēlēt, ko es vēlētos sadedzināt uz neatgriešanos, no kā atbrīvoties un ko jaunu sevī atrast. tās bija domas par piedošanu sev, domas par to, vai patiešām vecajā gribu atstāt to, kas kādreiz, vēl pirms visa šī, man ir bijis mīļš un dārgs, un izslēgt no sevis to uz visiem laikiem. un savādi... - es nezinu, tiešām nezinu. bet arī līdzi vilkt negribas - ne to vainas smagumu, ne tās skumjas no rītiem, dienās, vakaros un naktīs, kas reizēm tik intensīvas un bieži neizskaidrojamas, ne to sajūtu, ka nav īsti pareizi lietas salikušās, ne arī bailes, ka šī mana svaidīšanās mani aizvedīs jaunās sāpēs un skumjās.
nu jā, un tagad pankūkas apēstas un arī kaķis ir aizvests uz savām jaunajām mājām. un es sev vēlētos novēlēt galvenokārt paļāvību. paļāvību, ka viss notiek uz labu, uz to, kā ir jābūt. un agrāk vai vēlāk viss būs tā, kā ir jābūt. un es būšu ar to mierā un mīlēšu to.
un vēl. es vēlētos būt gana gudra, lai turpinātu neuztraukties par sīkumiem, kas traucē, un tāpat - priecāties par sīkumiem apkārt, kas ir tā vērti.
nu tā.
un tagad - aidā, laukā.
p.s. visu skaistu jaunajā jums arī.
|
|
|
[30 Dec 2008|02:17pm] |
|
manam nabaga klepum uzbrūk antibiotiķis, sīrups, inhalators un vēl ēterisko eļļu maisījums, kas jāelpo iekšā, nemaz nerunājot par karstiem pieniem un bronhu plaušu tējām. bet tikmēr kaķis mācās rāpties iekšā gultā un pēc tam lekt ārā. rāpšanās notiek ar vairākiem bum-ņauuu pa vidu, bet beigās kaķis ir veiksmīgi iekšā. ārā lekšana savukārt skan tā: ņau, ņau, ņauuuu, babaaaah. un tad viņš, pīkstēdams, čīkstēdams mēģina iestumties radioatorā, kas ir acīmredzami par šauru pat tādam sīkkaķim kā viņš. un pēc tam viņš piecreiz nostaigā šurpu turpu gar manu metru plato spoguli tramīgi lūkodamies pārmaiņus uz mani, pārmaiņus uz TO OTRU. un tagad pārņēmies, pārguris šams guļ. tātad visumā mums iet visai pozitīvi. tikai nāk miegs. bet nāk arī smaids.
|
|
| šodiena. |
[29 Dec 2008|03:05pm] |
man vēljopojām nav darba, bet ir mazliet vairāk cerības, ka būs.
man vēljoprojām ir klepus, un nu izrādās, ka to sauc par nopietnu bronhītu un tas nozīmē sava organisma saķēpāšanu ar antibiotikām visu tuvāko nedēļu.
un vēl man uz divām dienām ir kaķis vārdā sīpols. maziņš, pavisam maziņš. taču jau gana ņiprs, lai izpētītu pilnīgi visus stūrīšus manā mājā un pa ceļam šo to apgāztu ar. un neticami godīgs - atstāts mājās viens uz 3 stundām, viņš nav sarūpējis nevienu peļķīti!!! un tagad viņš ir aizmidzis man uz pleca, murrādams kā vesela kaķu ferma. pilnīgi žēl, ka rītvakar jādod tālāk vecākiem audzināšanā.
|
|
|
[23 Dec 2008|12:58am] |
par spīti tam, ka pirms nedēļas tiku izsviesta no darba, par spīti gadsimta klepum un bezspēkam, ir izdevies aiz astes noķert tādu gaišu un smaidīgu sajūtu. sajūtu, kas rodas, kad jaunajos grāmatplauktos ir ieviesta krāsaina kārtība, kad jaunie plaukti koridorī piekrāmēti tik.. ak, tik ļoti pa manam, kad šķietami neloģiski mazajos plauktiņos pa labi no milzu spoguļa ir eleganti un neticami šarmanti saliktas manas smukumlietiņas, kad vienā vakarā izdarīti daudzi tik mazi, bet svarīgi sīkumi, lai savu mājvietu padarītu mājīgāku. un rīt priekšā arī lieli darbi. karināt taču tās dzērveņu virtenes logos, ja vien šajā pilsētā tādas vēl ir iespējams iegādāties, un smaidot piparkūkas cept, un mammu satikt, un mazu egļu zariņu atrast, un vakarā uz dančiem aiziet.
gribas, lai šo dienu smaržas izlaužas cauri manam iesnainajam degunam, lai ieēdas smadzenēs un sirdī un tur paliek. gaišam un smaidīgam visu darīt un izdarīt ir miljons reizes vieglāk.
|
|
|
[22 Dec 2008|02:48pm] |
|
aci pret aci ar realitāti. līdz 1. februārim man ir jāatrod darbs, turklāt darbs, kurā man ir jāsāk strādāt vismaz no 1. februāra. tratata.
|
|
|
[17 Dec 2008|05:32pm] |
|
kur beidzas veselīgs optimisms un sākas izmisīga vieglprātība?
|
|
|
[16 Dec 2008|05:46pm] |
|
labdien, mani sauc tā un tā un mani šodien atlaida.
|
|
|
[16 Dec 2008|12:55am] |
|
jau otro otrdienu pēc kārtas negribas iet uz darbu.
|
|
|
[12 Dec 2008|09:40pm] |
|
jau trešo decembri pēc kārtas negribas iet mājās.
|
|
|
[12 Dec 2008|09:14am] |
|
izrādās, man itin labi padodas ēst gatavošana. tas man ir pārsteigums.
|
|
|
[11 Dec 2008|03:09pm] |
|
jā, pēdējā laikā diez ko negribas runāt un rakstīt un vispār kaut ko darīt. tāda kā bezspēcība piezagusies. bet nekas. drīz, pieticīga dzīvesveida novārdzinātas un vienlaikus iedvesmotas, maņas visu tvers intensīvāk.
|
|
|
[08 Dec 2008|05:37pm] |
|
varbūt pievēršanās kādai reliģijai būtu risinājums?
|
|
|
[08 Dec 2008|11:02am] |
manis pēc šis gads varētu beigties kaut tūlīt.
jā, zinu, zinu, diezgan bezatbildīgi un banāli arīdzan - gaidīt jaunu gadu, lai sāktu ar jaunu sparu, un sāktu no jauna un tā tālāk un tā tālāk.
bet nupat viss notikušais ir tik ļoti apnicis, ka gribas novilkt svītru, kurai pārlecot, vismaz elpot būtu vieglāk.
|
|
|
[03 Dec 2008|02:46pm] |
|
piepeši kaklā sakāpa sajūta, ka drausmīgi gribas izrunāties. vienkārši izrunāt visu. par šo gadu, par iepriekšējo, par notikumiem, bez kuriem varēja iztikt, par pagātni, kuru nevar vairs mainīt, par paranoju, vainas sajūtu un to, kāpēc pēc melonēm man vienmēr gribas vemt, par ligiņas bērēm, par berlīnē piedzīvotajām skumjām, un atkal par vainas sajūtu, tikai uz cita - maiguma un siltuma koncentrācijas fona, par bažām par nākotni, par visu, visu, visu.
|
|
| oi. |
[02 Dec 2008|05:06pm] |
|
sen nav bijusi diena, kad viss, pilnīgi viss kaitina. šodien ir. nu ko, rīt būs jauna diena.
|
|
|
[02 Dec 2008|09:46am] |
|
ai, ko tur rakties dziļumā. tas nesakarīgums ir no tā, ka miegs nāk, visu laiku. ziemas miegs. normāli taču.
|
|
|
[01 Dec 2008|02:00pm] |
| [ |
music |
| |
lamb: gabriel. |
] |
nekādi netieku atpakaļ uz sakarīgā viļņa. bet necenšos jau arī pietiekami. kaut attaisnojumu šobrīd pārpārēm. tikai sestdien apglabājām dzīvespriecīgāko būtni ģimenē un viss pasākums bija tik ļoti, ļoti bēdīgs un mēs visi to pārvērtām par konjaku uz izturību, ka vēl šodien nedaudz slikti barības vadā. un vēl tas apjukums darbā, kad nevar īsti saprast, kas notiks un vai būs labi un vai man izdosies izglābties no personiskās finansiālās krīzes. un tad vēl ziemassvētki gaisā, kad jau vairākas nedēļas nevaru saņemties pajautāt, vai varu dabūt atpakaļ savas mīļās piparkūku formītes - tās, kas bijušas manas pat no bērnības un savā ziņā iemieso māju sajūtu.
vajadzētu nedaudz apstādināt laiku, apstāties, ietīties pūkainā vatē un savu nesakarīgumu vienkārši izgulēt. vai arī - staigāt lielus, garus gabalus un izstaigāt savu nesakarīgumu no ķermeņa ārā.
neticami. nupat šajā pelēkajā dienā uzspīdēja saule.
|
|
|
[28 Nov 2008|03:30pm] |
|
ja es rakstītu dzeju, šodien uztaptu vispretrunīgākās, visjūtelīgākās un, iespējams, visnodrāztākās rindas, kādas vispār var uzrakstīt. par dzīvību un nāvi, par mīlestību, par būtisko. pārāk dīvaini stāsti vienā - nedēļas stāstā - sapinušies.
|
|