nekādi netieku atpakaļ uz sakarīgā viļņa. bet necenšos jau arī pietiekami. kaut attaisnojumu šobrīd pārpārēm. tikai sestdien apglabājām dzīvespriecīgāko būtni ģimenē un viss pasākums bija tik ļoti, ļoti bēdīgs un mēs visi to pārvērtām par konjaku uz izturību, ka vēl šodien nedaudz slikti barības vadā. un vēl tas apjukums darbā, kad nevar īsti saprast, kas notiks un vai būs labi un vai man izdosies izglābties no personiskās finansiālās krīzes. un tad vēl ziemassvētki gaisā, kad jau vairākas nedēļas nevaru saņemties pajautāt, vai varu dabūt atpakaļ savas mīļās piparkūku formītes - tās, kas bijušas manas pat no bērnības un savā ziņā iemieso māju sajūtu.

vajadzētu nedaudz apstādināt laiku, apstāties, ietīties pūkainā vatē un savu nesakarīgumu vienkārši izgulēt. vai arī - staigāt lielus, garus gabalus un izstaigāt savu nesakarīgumu no ķermeņa ārā.

neticami. nupat šajā pelēkajā dienā uzspīdēja saule.