piepeši kaklā sakāpa sajūta, ka drausmīgi gribas izrunāties. vienkārši izrunāt visu. par šo gadu, par iepriekšējo, par notikumiem, bez kuriem varēja iztikt, par pagātni, kuru nevar vairs mainīt, par paranoju, vainas sajūtu un to, kāpēc pēc melonēm man vienmēr gribas vemt, par ligiņas bērēm, par berlīnē piedzīvotajām skumjām, un atkal par vainas sajūtu, tikai uz cita - maiguma un siltuma koncentrācijas fona, par bažām par nākotni, par visu, visu, visu.