mājās nākot nodomāju, ka šovakar salijušajam kazarmu ielas asfaltam un trīsuļojošajai gaismai perspektīvā piestāvētu radiohead let down pilnā skaļumā, un uz brīdi noskumu, ka nesagaidīju sapņu dzīvokli uz kazarmu ielas. bet atnācu mājās, pieķēros gaiteņa krāsošanai un par to aizmirsu. krāsoju, krāsoju un sapratu, no kā tā trauksme. visticamāk tā bija priekšnojauta, ka viena no krāsām ir nopirkusies par maz. un tad, kārtējo reizi nosviežot rullīti un izšķaidot krāsu pa grīdu, aizdomājos par to, kā cilvēki spēj krāsot caurām dienām - tie, kam tas ir maizes darbs. man jau pēc 3. dienas rokas ir īpaši lempīgas un vai kliedz pēc masāžas. un zaļš gar acīm metas. ā. bet zaļš gar acīm man metīsies vēl ilgi, kamēr vien neizdomāšu pārkrāsot sienas. vismaz puse dzīvokļa ir koši un priecīgi zaļa.