satraucos.
braucot mājup, sapratu, ka esmu zaudējusi spēju izjust nemotivētu līksmību. mani tas patiesi satrauc. tas ir tāpat kā būtu saprast, ka ar vienu ausi nedzirdu.
pirmā secinājuma satriekta, gudrojot tālāk, nonācu pie vēl viena - ka aizvien no rītiem pieķeru sevi cītīgi izvairāmies no dziedāšanas / dungošanas tukšā dūšā, jo tad vakarā būs jāraud. it kā jau šis uzstādījums ir parasta no bērnības mantota ticība māņiem, par ko paldies "sālsvārnas salas vasarniekiem". bet tomēr mani uztrauc, vai zem šīs ticības neslēpjas bailes no tā, ka vakarā būs patiešām jāraud.
vai dzīvesprieku un optimismu var iedzert kā vitamīnus?