šodien gribas sūdzēties par visu. par garlaicību, par tiem muļķīgajiem skumju aizmetņiem, durstīgiem kā siens, par to, ka kaitina tas un šitais, par riebīgo, smacīgo gaisu kantorī, par to, kas nevar neko ģeniālu izgudrot kārtējai noguldījumu kampaņai, un ka gribas rozā krāsas čībiņas, bet nekur nevar atrast, par to, ka gribas šoruden aizbraukt kaut kur, kur ir siltāks, par to dumjo lietu, kas man saslapinājis svārku malu. bet tad atceros vakarvakaru un kaut kur ieskanas mani smiekli - dzidri un gaiši. pat visgarlaicīgākajā dzīves vakarā pēkšņi var notikt kaut kas tāds, ka dažas stundas kļūst interesantākas par jebkurām citām interesanti, aizraujoši, vērtīgi utt utjp pavadītām stundām. mazliet virtuālas dauzīšanās. viņš saka: safotografē savu dzīvokli un sūti šurp. divreiz nav jāsaka. tad mana kārta. hei, nofotografē priekšmetu, kurš šobrīd iemieso Tavu noskaņojumu. uz to pretim saņemu nobildētu "garlaicīgo pastkaršu" iepakojumu. un tad atkal viņš: au? nofotografē kaut ko, kam ir kāda kodētā, slepenā ziņa. un tā vēl un vēl. un tad, bildes skatoties, katrs savā mājā ķiķinam. un tad, kad dauzīšanās kļūst aizvien miegaināka, viņš ies vannā, es iešu gulēt, sakot: arlabuvannu, uz ko viņš atbild: arlabuspilvenu. tādas man bija divas stundas vakar. un es priecājos, ka tāds cilvēks kā viņš man ir, kaut tik margināls, kaut reizēm par maz, taču ir. pa īstam. cilvēks, kas vienu vakaru mani izglāba no garlaicības.

un vēl. viena no brieduma pazīmēm, manuprāt, ir spēja atzīt, ka kādu reizi Tev ar sevi ir garlaicīgi.