pēkšņi kļuva žēl zemē nomesto laiku. nu, to visu pagājušo gadu. un neviļus piezagās sajūta, ka pilnīgi visu var iemācīties - arī dzīvot bez kaut kā, kas iepriekš ir bijis galēji nepieciešams izdzīvošanai, kur nu vēl dzīvošanai. un tad vēl tas - vai es vispār protu nošķirt mīlestību no atkarības? un ja neesmu to pratusi, tad paldies dievam, ka iznākums ir tāds, kāds ir. bet vēl foršāk būtu, ja es beigtu analizēt kas, kā, kāpēc. pagātnei ir jāierāda tās vieta.