piektdiena.
ir tādas dienas, kad galva ir pilnīgi tukša un sirds nepukst. mērķtiecīgi.
jo negribas ne domāt, ne just, kā visas manas rīcības komplikācijas turpinās pilnā sparā gan ārpus manis, gan manī pašā.

nu, kur var būt šitik spītīgs un mazohistisks cilvēks, ko.
varētu taču - bladākš - izdarīt tā, ka viss beidzas un sākas no gala tā smuki un līgani.
ar solīti uz vienas VAI otras taciņas. bez kādiem "un", "tomēr" un "bet".

pati jautrākā ir tā apziņa, ka rīt taču nekas nebūs labāk.
un nekad nebūs labāk, kamēr...
kamēr es neiemācīšos domāt un rīkoties "vai" kategorijās.