un tad, kad viņa uzrakstīja to frāzi par tālāk iešanu, viņai šķita, ka pietiek ākstīties, ka viņai ir vairāk ko teikt, ka viņa var labāk teikt, ka viņa var ne-anonīmi un visādīgi saturīgi izteikties. nu, patiesībā ir un var jau arī. taču kaut kas neļauj tā vienkārši likvidēt šo telpu. tā vien šķiet, ka viņai gribas paturēt kādu, tikai viņas pašas telpu, kur... jā, jā. kurā atļauties runāt par skumjām, kurā atļauties vaimanas, gaudas un sēras, kurā atļauties pašironiski sevi pažēlot. kurā padalīties pašai ar sevi. vai kur bezatbildīgi kaut ko sev apsolīt. kur plosīties, rakāties, mētāties. vai vienkārši atļauties to, ko īsti nevar vai negribas atļauties citur.

lai nu kā tur arī būtu vai nebūtu, viņa šodien bija pie vecākiem pēc zemenēm un, kad brauca mājās, aizdomājās par sajūtu iekonservēš-anu un -anos. kā sajūtas iestrēgst mūzikā uz palikšanu. taču ar mūziku aizvien ir cerība, ka tām pa virsu ir iespējams uzklāt pavisam citas sajūtas, piepeši sadzirdot, saklausot kaut ko pilnīgi citu nekā iepriekš. bet smaržas... tās vienmēr paliks individualizētas katrai no piedzīvotajām sajūtām. un zemenes nekad nesmaržos pēc divvientulības vai pēc skumjām vai pēc tirgus vai sazin kā vēl. tās vienmēr smaržos tikai un vienīgi pēc gaiša noguruma pārpildītiem, vēliem un siltiem vakariem, kad viņi ar pēdējo vilcienu, garajās mellužu vagās lasīto zemeņu groziem rokās, māmulītes sabučoti brauca mājās. viņai sāpēja kājiņas un nāca miegs, un viņa iedeva vienu roku mammai, otru papam, aiztaisīja acis un gāja. un viņa vienmēr nonāca mājās. tāpēc zemeņu smarža viņai vienmēr nozīmēs to, ka viņa nonāks mājās. tā vai citādi. agrāk vai vēlāk.

un vēl viņa šodien nespēj noklausīties līdz galam nevienu dziesmu. nez, vai viņa spēs pati savu dzīvi nodzīvot līdz galam.