kaut kad mans bijušais norādīja, ka man esot izteikta tieksme iesaistīt savās lietās vai visus apkārtējos. toreiz, kad jutos vainīga par pilnīgi visu un paklausīgi māju ar galvu, piekrītot visam, es patiešām noticēju un mēģināju no tā tikt vaļā. tagad, kad pagājis laiks bez ierastās sajūsminātās ņemšanās pat ap nenozīmīgākajiem sīkumiem un čivināšanas par tiem ar katru, kas pagadās pa rokai, es saprotu, ka mans bijušais ir idiots, kurš nav spējis novērtēt vienu no manām burvīgākajām īpašībām - pat sīkāko lietu padarīt par piedzīvojumu un - jā, atzīstu, - pat dramatizēt to. tā aizrautīgi un šarmanti.

nja, ar pieticību laikam vairs neslimojam. :)
bet ja nopietni - tā dzīvot patiešām ir miljons reizes patīkamāk un interesantāk.

komplektā augšminētajam nāk vēl dažas, personiskas iedabas atklāsmītes par brīvību, atbrīvošanos un traļi vaļi, bet par tām es nerakstīšu, jo pārāk jau nu pēc vecām, nospēlētām dziesmām izklausās.