nu galīgi vairs negribas rakstīt. kaut - gan varētu, gan vajadzētu rakstīt garumgaras atskaites sev pašai par kings of leon un killeriem, par no jauna atklāto berlīni, pat divreiz, par trīsdesmitgadnieku krīzi, kas man piezagusies nu drusku ta kā par ātru, par mīlestību un par darbu, kā mani burtiski ver vaļā, un vēl, un vēl, un vēl. bet doma par vārdu nekļūst un nemaz līdz pirkstgaliem netiek, kad to jau nomainījusi nākamā. tam droši vien kāds sakars ar pavasara mainīgajiem laikapstākļiem.