pirms vecgada pankūku ēšanas ar daļu no savas mīļās ģimenes, man bija prātā daudz lielu un pretrunīgu domu. par to, ko es vēlētos paņemt līdzi no šī gada jaunajā un ko atstāt, ko es vēlētos pati sev novēlēt, ko es vēlētos sadedzināt uz neatgriešanos, no kā atbrīvoties un ko jaunu sevī atrast. tās bija domas par piedošanu sev, domas par to, vai patiešām vecajā gribu atstāt to, kas kādreiz, vēl pirms visa šī, man ir bijis mīļš un dārgs, un izslēgt no sevis to uz visiem laikiem. un savādi... - es nezinu, tiešām nezinu. bet arī līdzi vilkt negribas - ne to vainas smagumu, ne tās skumjas no rītiem, dienās, vakaros un naktīs, kas reizēm tik intensīvas un bieži neizskaidrojamas, ne to sajūtu, ka nav īsti pareizi lietas salikušās, ne arī bailes, ka šī mana svaidīšanās mani aizvedīs jaunās sāpēs un skumjās.

nu jā, un tagad pankūkas apēstas un arī kaķis ir aizvests uz savām jaunajām mājām. un es sev vēlētos novēlēt galvenokārt paļāvību. paļāvību, ka viss notiek uz labu, uz to, kā ir jābūt. un agrāk vai vēlāk viss būs tā, kā ir jābūt. un es būšu ar to mierā un mīlēšu to.

un vēl. es vēlētos būt gana gudra, lai turpinātu neuztraukties par sīkumiem, kas traucē, un tāpat - priecāties par sīkumiem apkārt, kas ir tā vērti.

nu tā.
un tagad - aidā, laukā.

p.s. visu skaistu jaunajā jums arī.