ierakstīšu ka kaut ko pavisam nekādu. man ļoti nāk miegs, sāp izrautais zobs un gribas mājās. tur tagad istabas vidū stāv glītākais no ledusskapjiem, kā tāds dievs, un ledusskapī stāv ementālers, kuru tagad ļoti gribētos uzkost. un pēc ementālera uzkošanas es ieslēgtu sildītāju un palīstu zem segas. un grrrpšī.
jāteic, ka mājas iekārtošana šobrīd līdz pret jebkurām depresīvām izpausmēm. iedomājieties izpūrušu būtni, kas plati smaidīdama skraida gar margarīna plauktiem rimčikā bez piecpadsmit vienpadsmitos vakarā klaigādama "man šovakar būs maizīte ar sviestu". tā vakar biju es. un man bija maizīte ar sviestu (un arī sviests tagad ledusskapī, tajā pašā, kas stāv manas istabas vidū kā tāds dievs). un tā vakar priecīgi brakšķēdamas sabruka manas ilūzijas par sevi kā cilvēku, kam nu nevajag tos visus priekšmetus. bet vajag gan. jo tas sagādā sviestu, sieru un prieku. nolāpītā un valdzinošā patērētāju sabiedrība. ā, un televizors arī man drīz būs.