kārtējā jūtelība.
lielākā daļa sakrāmēta.
skatos apkārt un brīnos, kā gandrīz desmit mēnešu laikā var tā apaugt ar mantām.
atceros, aizejot no mājām, mantu bija uz pusi mazāk.
jā, bet toreiz es tik daudz atstāju. jo, kaut arī izlēmīgi un nelokāmi aizejot, es tā līdz galam nekad neesmu spējusi noticēt, ka neatgriezīšos.
pat vēl tagad...

šīm sienām tik daudz ir nācies piedzīvot un uzklausīt. un mazliet arī ciest - pirmo reizi dzīvē atļāvos pret sienu triekt telefonu.
tik spilgti atceros to sarunu. kad marats runāja par nožēlu, ka tā mani agrāk vai vēlāk piemeklēs.

šajās sienās esmu maz smējusies. taču tās dažas reizes atceros ļoti spilgti - spēcīgi un skaisti smiekli līdz elpas trūkumam un krampjiem vēderā.
pēdējā - kad ļeoņiģiks lasīja man priekšā keruaka "dharmas blandoņas". gandrīz sākumā ir burvīga pasāža par dzejas lasījumu vakaru.

taču raudāts te ir ārprātīgi daudz. daudz vairāk kā jebkurā citā laikā un vietā.
arī tagad acīs iezogas tas nolāpītais valgums.
pat nezinu, vai vairāk no tā, ka šis ir pēdējais vakars ar vilcieniem aiz loga un dzīvoklī, kas tā arī nekļuva par manām mājām, bet kļuva par tuvu un mīļu draugu.
vai tomēr no tā, ka viņus abus tik precīzi raksturo šīs, no arbuzova aizlienētās iesaukas un ka es esmu tieši tikpat vāja un dumja kā starp viņiem ieslodzītā ļika.

vispār vajadzētu beidzot saņemties un sākt dzīvot dzīvi, kurā es esmu es pati, nevis kaut kāda lugas, teātra, seriāla utt varone.

taču no sākuma jāizdzer kumelīšu tēja, jāuzsmēķē, jāizslēdz dators un gaismas, jāielien gultā un jāaizver acis.
varbūt rītdiena un hospitāļu iela dos kādu padomu.