ludzas balss II
šodien viss ir otrādi. tik intensīva bildēšanas diena, ka jūt sāpes labajā delnā un nevar pārspļaut vārdu pār lūpām no noguruma. vēljoprojām šokē tas, kas notiek ar laiku. te tas šķiet tik ārprātīgi daudz un lēns (tikai otrdiena?!) un nākamajā brīdī - pēkšņa panika par laika trūkumu (JAU otrdiena?!). ludza ir brīnumaina vieta. no visa šodien notikušā ir nejauši sanācis tā satrakoties, ka nesaprotu, kur likties. gribētu blakus mīļo cilvēku, ar kuru elpu neievelkot varētu izrunāt visu. par meitenēm laivā, par melleņu melno mēli, par uz rītu sarunātajām piparmētrām un meža zemenēm no bezzobainas un neticami sirsnīgas tirgus tantes, par pārīti starp gulbjiem skatlogā, par māsiņām ar balto kaķi un mammas smaržu pudelīti, par sievieti ar cirvi, par vecīti ar saulessargu un neaizmirstami skaistām acīm, par meiteņu spietu ar baloniem un vētru smilšu kastē, par piepešo vēlmi nopirkt ludzas atklātnītes un aizsūtīt tās pa pastu mīļajiem, par pavārgrāmatu sliņķei grāmatnīcā "sākums", par pilnu paviljonu ar īstu, pilsētas cenzūrai nepakļautu humpaldrēbīšu kalnu, par sirreālo viesnīcas bāra interjeru, par, par, par, par.
atkal kļūst nedaudz baisi par sevi. bet tā, ka gribas smaidīt līdz ausīm līdz sāp vaigi.