ludzas balss I
velns, un kas mani dīdīja rīt sarunāt riteņošanu uz ludzu sešos no rīta? trūkst telpas. tāpēc vajadzētu saņemties un pagulēt kaut 3 stundas. vakar rakstīju daudz, daudz haotisku rindu, taču noplīsa internets, turpināju vienkārši rakstīt, ar roku, prātā, klabinoties uz klaviatūras, taču jau ar dienas atstarpi tas šķiet nesvaigs. nemitīgi viss mainās. no viena stāvokļa citā. no vienas laika izjūtas intensīvākā vai neizprotamākā. un tik savādi, ka šeit rakstīt gribas vairāk kā bildēt. ka pēkšņi fotogrāfijā gribas iesaistīt tekstu. dienas jūk. kafija garšo pēc zeķūdeņa. haoss galvā te sakārtojas, te atkal uzņem apgriezienus. idejas nāk neapturami, taču brīžiem bail no to ilgtnespējības. cilvēki rada kņadu un neparasti tik spilgti uz savas ādas izjust neviltotu, līdz kaulam īstu un - būtiskākais - nepieciešamu - vienpatību. tikai retais var ienākt manā teritorijā pirms es iekšā sevī esmu paspējusi nošņākties, kaut tanī pašā laikā ir tāda silta interese pat par tādiem cilvēkiem, kas ikdienā vienkārši atgrūstu kā pārāk ambiciozi un / vai ar sevi aizrāvušies. savas līdzšinējās fotogrāfijas jau ir nācies pakļaut skarbai vērtētāja acij. labā ziņa ir tā, ka kompozīcija ir perfekta, taču cilvēks manās bildēs kļūst par marioneti - es, dominējoša un agresīva, noēdu fiksētā objekta unikalitāti. un tā ir taisnība. šovakara pārdomu tēma ir par skolotāja neesamību. nevienā jomā, nevienā dzīves fragmentā man nav bijis tāda vai arī neesmu pratusi saprast. un tad par to, vai skolotājs patiešām ir nepieciešams. jā, bet taču vajaga kādu, kas iedod ceļa maizi, ar kuru sadzert ceļa kāju, kurš samīļo pirms ceļa. bet varbūt skolotājs atrod mūs, nevis mēs skolotāju. nedaudz ir bail par sevi. vai izturēšu šo tempu, neziedojot savu fotogrāfisko identitāti. jo brīžiem vienkārši gribas pārstāt. nolaist rokas un acis un atzīt, ka tas nav mans, tomēr. un tanī pašā laikā... kārdina tā sajūta, ka vāciņš it kā nonācis nost. lai arī zem vāciņa ir putra, kurā grūti ieraudzīt centrālo asi. to, kas nosaka, kas un kāda un kāpēc es esmu un esmu te. un vēl šovakar ļoti garšo šokolāde, visticamāk es aizmigšu tepat uz dīvāniņa vestibilā un es neticami, netverami ilgojos pēc mājām un pēc viņa.
jāiet uzpīpēt.