otrdienas rīts.
šorīt iegāju kazarmu un lejas ielu stūra gaģušņikā nopirkt cigaretes.
pirms manis glīti, kopti ģērbies kungs ap sešdesmit ar sirmu galvu siltā, nedaudz trīcošā balsī bārmenei palūdza 3 daļas moku ar 1 daļu minerālūdens. un turpat, tā teikt neatejot no kases, izdzēra (kaut drīzāk vietā būtu vārds "izlaka") un pasūtīja vēl vienu. nez kam viņš tā gatavojas bez desmit deviņos no rīta. varbūt darba pārrunām? tā šķiet ticama versija.
tikmēr pie viena no galdiņiem sēdēja divas sievietes ap piecdesmit, viena - svaigi balināta, puķainā blūzītē ieslēgtām kuplām krūtīm, ēda vinigretu, otra - tikpat svaigi balināta (nez, vai viņas to darījušas viena otrai?), nedaudz kalsna un sagurusi, ģērbusies baltā trikotāžas kleitā, rokā aizkosts cīsiņš mīklā. dzērienus nemanīju. skrejot ārā, tālāk uz tramvaju, pa ausu galam sadzirdēju rīta sarunas fragmentu krievu valodā "vai tad Tu nezini? es esmu pārgulējusi ar visu brasu. netici?".
uz sekundes simtdaļu apstājos un galvai cauri izskrēja apņemšanās, ka kādu rītu, pavisam drīz, es noteikti tur ieiešu iedzert rīta kafiju.
nez kādēļ šķiet, ka tas varētu būt varen labs un iedvesmojošs dienas sākums.