mazliet nesakarīgs ieraksts, kā jau pie pirmdienas piederas.
šodien ir mierīgi.
darba maz un tas, kas jādara, neķeras. pietiek laika, lai lūkotos pa logu, ilgi un laiski, lietū. lai smēķētu lēnām. lai klaiņotu pa reklāmistu meistardarbiem. lai aprunātos ar kolēģiem. lai klausītos mūziku - ausīs skan pēdējā laika atklājums 'the national'. dobja, silta balss.
lai aizklīstu atmiņās par brīvdienām - iespējams, mīlīgākajām pēdējā laikā.
par maigu, aicinošu un siltu jūru piektdienā un sennepiedzīvoti dabiskām un nesamocītām sajūtām tur, sarežģītajā zonā.
par nedaudz šizīgo sestdienu, par piedzīvojumiem rīta cēlienā un stopēšanu uz brīvdabas muzeju, un ilgstundīgiem dančiem, ka vēl tagad knapi kustu, par iekļūšanu spirdzinoša negaisa viducī, par pārsteigumu pašā vakarā - lū rīda berlīni arēnā, kas uz tovakaru bija kļuvusi tik neierasti mājīga.
un tad par svētdienu ar milzum daudz miega un zemenēm, un laisku pastaigu uz bodi pēc jaunām čībiņām negaisa saskādēto vietā un atgriešanos mājās ar pumpainām čībiņām, cakainu lietussardziņu un kilogramu avenēm.

jā, un pēc tādām brīvdienām šodien ir mierīgi. bet vai labi?
...
mazliet satrauc jau vakardien uzsāktā apzinātā izvairīšanās no domu izdomāšanas līdz galam - tās šodien gandrīz vardarbīgi slēdzu vienu pie otras, pie trešās, pie citas, lai tikai izslēgtu iespēju, ka starp tām iespraucas... nu... ai. nu, jā, jā, skumjas. tik ļoti gribas dalīties atklātajā, piedzīvotajā, novērotajā. un vēl tā doma, ka TĀ sajūta apstājusies kaut kur sirdsrajonā un niez... ai. nu, kaut kāda tāda http://www.youtube.com/watch?v=oZHNBa0SCuo - sajūta.

laiku pagriezt otrādi.
taču nav ko sevi tērēt sapņojot par to, kas iespējams tikai iztēlē.
tāpēc jādzīvo, kā ir. šajā laikā. tagad.

un gan jau arī kaut kad būs tas 'labi'. bez jautājuma zīmes. drošs, stiprs un manējais.