tā.
tad viņa raksta nerimstoši un tad viņa dienām ilgi klusē. vai arī klusēšanai var būt terapeitisks efekts, tāpat kā rakstīšanai?

vēljoprojām un vairāk kā jebkad gribas, lai viss dzīvē ir skaisti un kārtībā un lai varētu domāt, runāt un arī šeit rakstīt par visu citu: par mūziku (kas dienām nav skanējusi), par lietu (un kā asfalts smaržo pēc tam), par nesenajiem notikumiem (kā andrejsalā dzelzs vilka pavadījumā sadzēros stiprināto lietu ar saviem mušmiru gumijniekiem kājās), par fotogrāfijām (pēdējā laikā platleņķa objektīvs mani ir izkausējis), par murakami (jo tālāk, jo sižets sviestaināks, taču valoda skaistāka), par satiktajiem cilvēkiem (reizēm cilvēki ir tik neticami jauki), par, par, par.

taču tagad vissāpīgākais jautājums ir par vasaras saulgriežiem. man vienmēr ir patikuši jāņi. ļoti. garšas, smaržas, skaņas...
šogad vienkārši gribas pamest valsti. citu izeju neredzu. bet tā diemžēl nav reāla un īstenojama izeja. tāpēc būs vien jāuzņemas atbildība un jāpaliek aci pret aci ar.... brrrriesmām. ha. un sāpēm.

vai varbūt tiešām vajadzētu doties, kur cilvēki sveši un jauki un iejukt pūlī. tikai... kur?