Mūzika: | graužu gurķi, galvā kraukšķ. |
vakara čalas.
nācu uz mājām ar kājām un domāju, ka atnākot mājās gribētos uzrakstīt visas tās domas, kas pa galvu virpuļo. tagad, protams, viss pirkstos iestrēdzis. allažiņ domāju, ka vajadzētu galvai pierīkot kādu pašrakstošu ierīci, kas fiksē domu svārstības. bet vispār - bučiņas kantam - kad mūzika ausīs, var mierīgi nostaigāt garus jo garus gabalus. pat mazliet žēl, ka tās mājas izrādās nav nemaz tik tālu.
nu jā, bet pirms tam mana dārgā matu glābēja (velns viņ zin, kāpēc es pie viņas vēl eju) man šodien pateica, ka es esot neticami spītīga un ietiepīga. nu ja ka. par patiesību jau neapvainojas. bet šoreiz spītība manus matus ir izglābusi no viņai vien saprotamiem eksperimentiem un ir dzīvi un veseli. tiesa gan, iespējams, garlaicīgi. bet pagaidām vēl jāpadzīvo ar to 30. gadu kārtojumu uz galvas.
ā, atklāju veidu, kā tikt pie tējas. narvesenā jānopērk lielā krūze ar karstu ūdeni. tā nu man šovakar ir tēja. vells, tējkannu nopirkt laikam būtu vienkāršāk. kaut kā neveicas man ar manas jaunas dzīves telpas apdzīvošanu.
vēl šodien gribējās uzrakstīt par to, ka vakar, iespējams, neliela karstuma dūriena ietekmē, sapratu, kā gribas dzīvot, kas ir tas, kas ir mana laime. bet tagad noskaņojums ir tikai tik daudz, lai izstrēbtu tēju, pagrauztu gurķi, sataisītu dažas fotogrāfijas, uzvilktu dūmu un ietu zem segas lasīt murakami sputņiku. (sižets pagaidām izskatās visai samudrīts, bet valodiņa viņam gan ak, skaista).
bet vispār ir gana slikti.