pus četros no rīta.
te nu es esmu pus 4 no rīta. ārā jau pamazām kļūst gaišāks. bet varbūt nav nemaz kļuvis tumšāks. iedomājos par to, ko man ir devusi šī rakstiskā plosīšanās. kaut kā pašcenzūras mehānisms, tik ierastais un neizprotami vienmēr galvā un pirkstos ņemtais,... apklusināts, vai. un ja jau es esmu uz to spējīga, tad esmu vēl uz daudz ko. piemēram, izdarīt izvēles. turēt izvēlēto virzienu. ja smadzenes tā nevārītos (gandrīz vai burbuļo, nu tā, ka galva sāp) tik ļoti pa īstam, es sāktu domāt, ka viss šis ir viens liels, netalantīgs teātris.