Dies, cik gan dīvains ir šis laiks - pēkšņi parādījusies vēlēšanās Mazuli spiest pie krūts, glaudīt, mīlēt, bučot - pirms pāris dienām man tādu vēlmju nebija. Ja cilvēkbērna vietā būtu bijis suņabērns, tad sen jau visas spalvas viņam būtu noberzusi ar savu glaudīšanu un murcīšanu.
Turklāt sapratu, ka šis laiks ir tikai mans: tā pat kā es savās bērnu dienu fotogrāfijās neatpazīstu sevi, tā pat arī safotogrāfētajās Makša fotogrāfijās Mazums neatpazīs pats sevi. Es sevi atceros no 3-4 gadu vecuma, es uzskatu, ka es esmu sākusies ar to laiku, kad radušās šīs manas atmiņas. Ar Mazumu būs tā pat, turklāt es nepazīstu nevienu, kuram būtu agrīnākas atmiņas kā man.
Vēl ar vien nevisai labi sajēdzu ko darīt ar bērnu, kad viņš ir nomodā - cenšos sarunāties, ņemu līdzi uz vannasistabu, kad mazgāju traukus...
Man nepatīk bērnu uzcināt uz rokām - rezultātā Mazums vislabāk iemieg, kad guļ mierā uz gultas. Ceru ka tā tas arī paliks.
Pierodu. MaKo jau trešo dienu iet uz darbu un es pierodu iztikt bez viņa. Paldies Dievam ir ūdens un kanalizācija un pusmāja manā mīļākajā, dzeltenajā krāsā. Atrašanās tajā ceļ manu garīgo par uh, es pat nezinu cik, garastāvokļa punktiem.
Lasu profesionālo literaturu par bērnu psiholoģisko attīstību, nu to, kura man 2.-3. kursā bija obligātā literatūra un uz kuru balstoties rakstījām visi vienādus referātus, un lai arī tur ir 1-2 vērtīgas domas, tomēr tagad man tas viss liekas pamatīgi ūdeņains ķīselis - priekš kam visu sarežģīt un mežģīt - visas tās pašas idejas var izklāstīt vienkārši un nepielietojot nevienu svešvārdu.
Esam izpletušies: kad MaKo aiziet uz darbu, tad abi divatā ieņemam visu gultu un guļam jūras zvaigznes pozā līdz apnīk.
Un problēma nepavisam nav tā lai bērns naktī gulētu un dienā būtu nomodā. Pagaidām viņš to nemaz nespēj. Drīzāk man ir jāspēj būt nomodā tajās 2 stundās naktsvidū, kad Mazumam ir "tusējamais».