Pārcentīgās ōmes!
Šodien vienā brīdī saniknojos, lab ka ātrumā rupji nenopurpināju kaut ko. Sēžam mēs ar bērnu pagalmā, es atlaidusies dārza krēslā ar vienu aci skatos ko dara ziķeris. Ziķeris kastē ielīdis cītīgi sēž un slauka to no visām malām ar mazu slotiņu, ar uzgriežņu atslēgu kaut ko it kā skrūvē pie sevis runājot "čiki-čiki" - vienvārdsakot, bērns atradis sev nodarbi netraucē citus un neliekas traucēts. Bet atnāk ōme un atņem bērnam slotiņu - redz viņai saslaucīt vajag. @$%^%^ biju gatava lamāties, jo turpat mājā virtuvē bija otra mazā slotiņa, ar kuru var labi visu saslaucīt. Un ko bērns, protams, ka bērns uzreiz pīxt un kāpj ārā no kastes un sauc "mamma ... mamma...". Man tai ōmei gribējās sadot bietē!
Vienvārdsakot, ir ārsti, kas pastāsta ko drīkst ēst un grāmatas ko palasīt, bet tas, ka ir ierobežota ēdienkarte ir skaidrs, bet nu nav tik traki, kā pirmajā brīdī liekas.