9 dienas, 9 dienas...
Šodien būs ražīga diena: jau atveda kanalizācijas akai un ūdens spicei grodus, ap 12.00 būs traktors, kas to visu ieraks zemē, ij šodienas laikā kanalizācija būs gatava - tāds, lūk, tas 21. gadsimts. Man ir jāizdomā kurus zemes gabalus pie reizes būtu jānolīdzina lai nav pauguraini un kurus kokus tā, starp citu, var nonest. Bet man ir žēl - stāv tādi zaļi, nelietderīgi augi, aizņem vietu un traucē tehnikai piebraukt, bet es pa tiem pāris gadiem esmu pie tiem pieradusi.
Gulēt gribas, bet jātaisa grāmatvedība, māja jāsakārto ... un vēl drēbes jāsakārto un dzemdībām koferis jāpabeidz salikt.

Vakar bija garā diena pa pilsētu: no sākuma frizieris, tad kosmetologs, dzemdību nams, kino, MaKo māmiņa, kurai es laikam pa miegam "uzbraucu" virsū un pati pat nepamaniju, mājās un gulēt. Šorīt atkal agrā celšanās...

Tātad par kino: dokumentālais kino par jūru "Deep blue". Es neraudāju, kad viens mīlošs cilvēks nobeidz otru, es neraudāju no bailēm un neraudāju no līdzjūtības, bet pirmajās 30 filmas sekundēs sapratu, ka dokumentālās filmas laikā nespēšu noturēties neraudājusi - no skaistuma (nekad neteikšu, ka sievietēs ir kaut cik loģikas). Tajā 1,5 st es redzēju gan varenību (viļņi), gan eleganci (dziļūdens radības), gan cietsirdību (jauno lauvroņu medības), gan plēsonību (vaļa mazuļa nogalināšana), gan rotaļas (delfīni), gan nesaprotamu pašatdevi (pingvīnu tēviņi), gan ..., gan....
Vai šo filmu ir jārerdz? Es nezinu. Es tikai tagad ļoti nožēloju, ka neaizgāju noskatīties agrāk rādīto dok. filmu par putniem "Ceļojošās ciltis".