Par līdzgājējiem
Mūsu eiropiešu kultūrai (nemāku teikt par citām) ir līdzbiedri vairāku tūkstošu gadu garumā - vēl senāki par zirgim un suņiem. Un pēdējos 50-100 gados nepelnīti un cītīgi aizmirsti. Tie ir - blusas, blaktis un utis.

Brīvo klejotāju un zemkopju ciltis, kur kasīties un ķert blusas bija tik pat dabiski kā ķer blusas suņi.
Tumšie viduslaiki ar piesmirdušām, šaurām ieliņām, kur starp samazgām kopā spēlējās bērni, cūkas un tika gatavota pārtika.
Renesanses daiļās dāmas, kurām uz krūtīm bija audekla atloks lai blaktis no kleitas iekšpuses nelien uz kailajām krūtīm.
Gultas ar baldahīniem kuru funkcijas bija - nelāut lai no griestiem guļošajiem krīt virsū kukaiņi, lai aizsargātu gulētājus no lietus un sniega, kas tika iepūsts pa logiem (ieskaitot Versaļas viena stikla logus, kuri ne pa visam nebija hermētiski).
Ja skatās zīmējumus, kuros attēloti ļaudis dzimuši pirms baku potes radīšanas - aizmirstoiet par viņu gludajām ādām - tā ir fikcija. Visiem, kas bija pāsrslimojuši bakas, bija maigi grumbuļaina āda kā mēness krāteri, nemazgāta un ar kukaiņiem.
Kas tur tālāk bija par laikiem?
Tur visur piedalījās blusas, blaktis un utis.

Brīvvalsts laikā visus skolēnus pārbaudīja vai nav utis, un vēl pagaišējā gadsimta 70-ajos vēl bija sastopami šie draudzīgie kukaiņi.

Bet tagad kukainīši ir aizmirsti - it kā nekad nebūtu bijuši.
varbūt tie ir viņi, pēc kuriem mūsu vientuļās dvēseles sauc bezmēness naktīs...?