Izlasīju - nepatika. tur par pamataksiomu ņemta doma, ka mēs esam atbildīgi par tiem, kurus mīlam. es nepiekrītu pilnīgi un galīgi. Šai aksiomai. Jo - mēs varam būt atbildīgi tikai par tiem, kas paši nespēj būt par sevi atbildīgi. Jau tā šajā dzīve mēs kanpi spējam atbildēt paši par sevi, kur nu vēl par citiem....
Piemēram, es mīlu psihopātu ar noslieci uz vardarbību - vai man ir jābūt atbildīgai citu cilvēku, likuma priekšā? Es mīlu cilvēku, kurš regulāri taisa pašnāvības tapēc, ka viņam tā patīk - kā priekšā esmu atbildīga?
Kāds aiz slinkuma piečakarē pats sevi un darba kolēģus - un es par to esmu atbildīga?
Kāds sadirš attiecības ar visiem saviem apkārtējiem - es atbildīga?
Ja nāve, slimības, vientulība un atstumšana ir gaužām karmiskas sekas uz cilvēka rīcību, turklāt sekas viņam pašam - vai es esmu par to atbildīga?
OKI - tas saskan ar domu, ka mīlestība un atbildība tomēr nav viens un tas pats, varbūt tie arī nav tie divi lopiņi, kurus vajadzētu vienā aizjūgā jūgt...
Par ētiku vispār nerunāsim. Un dievu (kristīgo), kas ir sociālo noteikumu un aizspriedumu komplekts ar "mērcīti", kāda dotajā brīdī ir modē (tagad modē ir mīlestība).

Mēs neesam atbildīgi par tiem, kurus mīlam. Mēs mīlam tapēc, ka mīlam, mums patīk mīlēt un būt mīlētiem. Bet savus sūdus katram ir jāvāc pašam.