esmu atpalikusi, esmu ļoti atpaliksui un ienīstu farmakoloģijas nozari kā parazītus, kas iedzīvojas uz citu nelaimes.
Un es pie ārsta negāju, bet uzreiz rāvu pie ķirurga, kurš man ir ļoti mīļš: liels, skarbs, biedējošs, pieaugušos lamājošs no panckām ārā (man arī šoreiz tika par to, ka bērnu rokās nesu), bet - ļoti profesionāls, izlēmīgs, rezultatīvs un - nekad neizraksta dārgas, jaunmodīgas zāles. Pat tad, kad mans lielbērns bija applaucējis kāju, pat tad izrakstīja dzeltenu (kāviņu tur) pulveri, kas zināms vēl manai mammai. Turklāt pasniedz akadēmijā ķirurģijas studentiem.
Bet bailes! Redzēju puišeli, kas 3 dienas staigāja ar salauztu roku lai tikai nevajadzētu pie šī ķirurga iet :D