Liela daļa problēmu rodas no tā, ka mēs zinam kā ir labāk: sieva zina kā jādzīvo vīram un nepārtraukti norāda viņam, māte dēlam kā un ko lai dzīvē gūtu panākumus, valdība cilvēkiem, cilvēki valdībai un nevienam negribas apstāties un paklausīties, apstāties un padomāt - vai tiešām? ja tas bērns pabeigs skolu ar labām atzīmēm - tad viņam ko - laimīga laulība un gandarījuma pilns darbs garantēts? Ja otrs apsēdīsies tā vietā lai stāvētu - kam no tā siltāk paliks? Ja svētku dienās darīsim šo nevis to?
Tāda padomu pilna pasaule - padom(j)u laiks.
Priekšstati.
Mani mīl ja ... (gatavo ēst, kopj māju, klāj gultu). Vai tiešām? citi varianti un darbības neskaitās? Tad auklītes ir mīļākās personas.
Ja pēc darba esi noguris kā darba lops, tad esi labi strādājis. Aha - varu visu dienu urbt galdiņu un vakarā ar mani grīdu var slaucīt.
Labu saka pie kapa, kamēr dzīvs - rāj un sūnī - lai pacenšas un paliek labāks.
Kur malku cērt, tur skaidas lec - a ko - kārtīgi nevar?
Uz svētkiem jādāvina končas (saldumi ir liela vērtība vēl no tiem laikiem, kad vienīgais pieejamais saldums bija medus, līdz ar krustakariem eiropa iepazina niedru cukuru, tad sald-lietas, kas ieradās ar eksporta palīdzību, 19. gs. un cukurs no bietēm - beidzot). Bet man mutesbļoda konču mājās! un neviens nedāvina marinētus gurķīšus!
u.t.t.
ir tādi jau izļurkājušies vispārīgi priekšstati, bet ir tuvi, personīgi. Kuri nosaka manu uzvedību, pat to ko un kā es runāju. Protams pamanu tos, kas mani traucē pārējos cilvēkos.
Baigais bardaks.
Šodien biju un savācu no negadījuma vietas pāris skaidas un stiklašķiedras plēksnītes no smagās automašīnas vadītāja kabīnes. Biju domājusi, ka būs smagāk. Bet ļoti labi, ka biju aizgājusi uz turieni, jo tā vieta ne ar ko neatšķiras no citām. Bet psihei patīk veidot tēlus, priekšstatus, idejas (bubuļus). Bet es viņu pie vietas lieku - nav ko veidot man bubuļus zemapziņā.
cik žēl, ka es nevaru nevienam izstāstīt precīzi kā es jūtos, jo vārdi ir neprecīzi un sajūtas, idejas, domas ir sapinušās.