Biju domājusi, ka pie mums sestdien atbrauks lielbērna draugs vēl no silītes laikiem. Tikko piezvanīja mamma, ka šams zem ledus nokļuvis.
Vakar ar brālēnu (7 g) aizgājuši pīles skatīties, zinājuši, ka nedrīkst, par to aizgājuši tur, kur neviena pieaugušā blakus nav. Puišels šā vai kā - zem ledus un brālēns aiz somas vai rokas tomēr izvilcis ārā. Tad abi slapji, paslepšus, slēpjoties uz mājām tecēja (ārā -10). Attecēja, mammas galvu nenorāva, drēbes sausas iedeva, sasildīja. Puiks tagad uz slimības lapas gaida plaušu karsoni vai kādus citus ķermeņa bojājumus.
Bet taču ir runāts, ir stāstīts un rādīts. Labi, ka brālēns varēja izvilkt, pats neielūza. Labi, ka todien somā nebija centners grāmatu, kā tas ir parasti. Labi, ka...., labi, ka.....
Puiks dzīvs, vēl bāls, bet dzīvs.