mums ar tas bija, bet es bieži saku, ka "paskat, cik Tev smuki muskuļi uz vēdera no karatē", "cik veikli Tu māki mest kūleņus no karatē", "ō - kādi lieliski muskuļi uz muguras no karatē"... iun tā pirmo "negribu" mēs pārdzīvojām. Vienīgo kopš 15.augusta.
Šajā vecumā bērnu vēlmēm nav izšķirošās nozīmes. Bērni iet pavadā vecākiem un pieņem to, ko vecāki izlemj. Ja vecāki izlemj, ka karatē-teikvando-ušu ir veselīgi, disciplinējoši, fizisko veselību veicinoši, tad pārējais tikai slēpjas prasmē aktivitāti pasniegt.
Protams svarīgs arī trenneris un grupa.
Mums ir krievvalodīgo grupa, jo latviešvalodīgās grupas nemaz nav. Bet trenneris ar tiem 2-3 bērniem speciāli runā latviski. Ij labi - ja nebūtu Bolderājā, es, visdrīzāk ij nemaz nevestu - nevarētu.