Mēģinājums sistematizeet attieciibas
Ņemam divus cilvēkus - Anniņu un Pēterīti.
1. Dzīvo, ka Anniņa vien pati savu dzīvi mierīgu, interesantu un piesātinātu ar saviem sīkiem dzīves prieciņiem.

2. Iepazīstas ar Pēterīti. Un samīlās.

3. Iemīlēšanās periodā Anniņa aizmirst par visu, kas viņai bija svarīgs un ir aizrāvusies ar Pēterīti. Emocionāli viņa ir visa atdevusies Pēterītim un vairāk nejūt - kur ir viņas robežas, kur Pēterīša. Un ir atdošanās prieks. Tauriņi pakrūtē un stulbas domas. Atdošanās kaifs notiek uz tā rēķina, ka Anniņa vairs neievēro savas vajadzības. Tas ir patīkami un arī dabiski.

4. Tad Anniņai paliek neērti, jo arī atpūsties, sakopties un par sevi parūpēties vajag. Tas ir iespējams tikai tad, kad Anniņa attālinās no Pēterīša. Bet attālināties viņa negrib. Darbojas divi pretēji velkoši spēki un sākās pirmās neapmierinātības - izmaiņas/pārstrukturizēšanās. Un tas ir dabiski. Anniņa sāk laiku pa laikam atrauties no Pēterīša, sāk ņerkstēt (ja pati nesaprot, kas notiek), vai uzstādīt prasības (ja daļēji saprot, kas notiek), vai ievērot savas vajadzības (ja labi sevi saprot), tālākās Anniņas attīstības stadijas es nepazīstu, bet tik un tā tās saistītas ar lielāku vai mazāku emocionālu diskomfortu.

5, 6, 7. Abi cilvēciņi sāk attālināties ievērojot savas vajadzības. Vajadzības ir ne tikai attālināties, bet arī būt kopā. Tā nu viņi pietuvinās un attālinās pa starpai dusmojoties un mīlējoties (sekss ir ļoti spēcīgs pozitīvs un tuvinošs emocionāls faktors), sagādājot viens otram kā pozitīvus piedzīvojumus, tā arī vilšanos laiku pa laikam. Līdz sasniedz mainīgu līdzsvara stāvokli, kur vilšanas un patīkamo gadījumu skaits kopumā ir ar + zīmi.

No nepatīkamā sadzīvē nav iespējams izvairīties. Bet ir iespējams pieņemt, ka nepatīkamais (arī emocionāli smagais) ir iespēja iepazīt un izprast otru. Izdomāt – vai tas Anniņai ir pieņemami un ja jā – kā ar šo parādību apieties.

5.a. Kaut kādā brīdī Anniņai ir sajūta, ka viņa ir viena pati un otrs ir absolūti atsevišķs, pasvešs cilvēks, kas dzīvo kopā ar viņu (maksimālais attālināšanās punkts). Bet tad paliek sajūta – mīļš Pēterītis ir vai nav mīļš. Ja nē – attiecības tiek šķirtas, ja tomēr mīļš – Anniņa domā par to, ko pasākt (uzorganizēt) lai to pozitīvo kopā-būšanas momentu būtu vairāk kā negatīvo.

98. Ja Anniņa izdomā noignorēt savu vilšanos – tad šīs vilšanās uzkrājas traucējot saredzēt/saindējot labo attiecībās.

99. Ja Anniņa visu laiku baidās no neizbēgamām vilšanām, tad arī pozitīvo nepiedzīvo, jo visu laiku baidās.

n.a. Kāzas nav garantija pret vilšanos.

Pēterītis arī iziet visas šīs stadijas. Vai tad viņš ir citplanētietis kāds?