Vakar no rīta stāvot autobusa pieturā skatījos kā mazs gliemezītis radziņus uz priekšu izstiepis cītīgi rāpjas augšā pa kioska logu. Vakar vakarā atkal aizstāgāju uz to kiosku autobusa mēneškarti nopirkt. Tas pats gliemezītis, tas pats kioska logs, tik radziņi šļaugani, spēka nav, kakls vairs nav izstipts, tempa arī nav. Paņēmu maziņo rokās un aiznesu zaļā zālītē un filozofēju klusītiņām pie sevis: sazin - ko šams šobrīd domā - krīze, zāle beigusies un palikusi vairs balta kioska siena, ēst nav ko, spēka vairs nav un te briesmīgais, lielais paņēmis mani rokās - laikam pizģec klāt.