bižutērija un dārglietas
Man ir daudz rota lietu, kastītes 3. Bet nav ko vilkt mugurā. Klasiski skan - vai ne?
Man ir kadiķa koka krelles, indiešu piekariņš ar zvārguļiem, sudraba gredzens ar 9 akmeņiem, ķēdīte ar amuletu nokabināta no Pirmās Mīlestības skaistā kakla, massa sīku, neizteiksmīgu piekariņu, dzintara krelles, klūgu rokassprādzes, samta kaklasaite, sarkana stikla sirsniņa, zilas matusprādzes, nodilusi čūskveida kaklarota un vēl, un vēl.... un tas viss saistīts ar savu laiku, savām idejām un saviem notikumiem, pat zināmā mērā ar manu bērnību.
Bet tagad ir savādāk. Gribās dārglietas. Ne jau tapēc, ka būtu merkantils meitietis kā sevi postulēju, bet tapēc, ka mana pašas attieksme pret sevi ir mainījusies. Mans mūžs ir īss - nieka 40-60 gadi vēl palikuši un gribas ap sevi priekšmetus, kas ir radīti ar attieksmi, radīti tieši man, priekšmetus, kas ir mākslas darbi. Tas neattiecas tikai uz priekšmetiem, bet arī uz cilvēkiem - gribās ap sevi savus cilvēkus, cilvēkus ar kuriem man ir labi un kuri būtu īpaši - ar savu personisko šarmu.
Ieejot dārglietu veikalā es vairs neatrodu neko priekš sevis - jo tā, manā uztverē, arī ir bižutērija - dārga, no cēlmetāliem, bet bižutērija - štancēta, ražota masveidā ur reti kurai ir savs personiskais šarms.
Un es novērtēju šādu savu attieksmes maiņu labu esam.

Update: biju uzsamērīt gredzenu - par mazu. Rīt būs pastiepts un būs laikā - tās nozīmē, pa parīt ielikšu foto :)