Vakar gāju pastaigāties ar otru mūsu suni - Reksi. Reti jau viņam tas prieks tiek - parasti sēž, puisītis, pie ķēdes un sargā māju.
Aizgājām līdz Lielupei, nedaudz pagrozījāmies gar krastu un nolēmām doties pāri. Ja jau pingvīni var - vai tad mēs esam smagāki? Vējš vietvietām spūtis sniega vagas, vietvietām atklājis ledus, zem kura manāma tumša ūdens klātbūtne. Suns līksmi skraidīja man apkārt riedams, lēkādams un vārtīdamies sniega čupinās. Aizgājām līdz Lielupes otram krastam, līdz zvejnieku ostai, apskatījām iesalušās laivas. Iemaldījāmies Lielupes seklajā un lēnajā daļā - tur kur kur viss aizaudzis garām 3 metrīgām niedrēm. Es laipoju gar pingvīnu izgrauzto ledu, bet Reksis niedrēs meklēja piedzīvojumus. Rezultāts - viens melnbalts kaķis kokā. Atradu vilkvālīšu plantāciju un brīdi aizrāvos ar vilkvālīšu izģērbšanu: kad maigās pūciņas tiek novilktas no kātiņa plaukstā, tad plaukstu atverot pūciņas izskatās pēc maiga un mīksta samta līdz tās izdzenā vējš...
Atradām mašīnu ceļu uz ledus: pa to izbraukušas mašīnas kā minimums 30... no Lielupes (pilsētas) līdz Daugavgrīvai... vismaz man tā liekās, jo es nogriezos ātrāk uz savām mājām.
Atnācām mājās un Reksis smagi elsdams likās garšļaukus uz paklāja - laimīgs līdz asarām. Es savukārt domāju - par ko es neesmu paņēmusi līdzi naudu? Būtu Lielupē nopirkusi pusdienām konservētus zaļos zirnīšus - tagad tur ir pats tuvākais veikals...

Mēs nākamnedēļ atkal iesim pastaigāties pa Lielupes ledu. Kamēr vēl ir :)