Es mācījos speciālajā mūzikas skolā no pirmās klasītes, no saviem 6 gadiņiem. Bieži gāju uz klasiskās mūzikas koncertiem. Un es atradu savu veidu Kā klausīties: es sapņoju - ar vaļējām acīm sēdēju un redzēju ainas ar mežiem, kokiem, dzīvniekiem - tādus saraustītus ainu gabalus. Bet kamēr prāts bija aizņemts, šķiet, ka mūzika ir ielīdusi man sirdī.
Sēžu, klausos Bahu un nervozēju it kā būtu kafiju sadzērusies, noskumstu it kā būtu redzējusi ko skumīgu, sastingstu it kā būtu piedzīvojusi ko labu...

Viss, kas notiek ar mani pieder man,
jo pastāstīt Kā es jūtos un Kā es uztveru - to es nevaru. Fiziski.
Atnāksiet, apsēdīsieties, es, iespējams, raudāšu, bet jūs nesapratīsiet.

Laikam tas ir Mans Romāns ar mūziku.