Bija viena situjovina, kad sēdēju es istabā, baroju Mazumu un skatījos bojeviku. Vienbrīd varonim tecēja asinis pa muti, otrbrīd viss bija tīrs. Es, protams, pamanīto nesakritību pateicu MaKo. Šmais izbīlī lec kājās un drāžas pie mums jo padomāja, ka asinis pa muti gāžas Mazumam. Kam negadās ne līdz galam klausīties un ne līdz galam pateikt... Viss nokārtojās, bet mani satrieca MaKo teksts, ka jo nopietnāka ir kāda problēma jo mierīgāk es par to saku. Es jau tā, ļoti emocionāla būdama, visu mūžu sargāju apkārtējos, viņu mieru un labsajūtu savaldīdamās, savaldīdamās un vēlriez savaldīdamās. Ja mani kas sarūgtina esmu mierīga, ja man bail, esmu mierīga, ja mani kas apbēdina - esmu mierīga, ja kas mani iepriecina - arī mierīga.
Tad kā lai apkārtējie zina kas ar mani notiek?
Daži saka, ka man esot ļoti dzīva un "runīga" seja. Citi, savukārt, tajā "nelasa" pilnīgi neko.
Kā lai apkārtējie uzzina problēmas intensitāti, ja esmu visu laiku mierīga?
Tas nu tā - par apkārtējiem...
"Ja no mājām izdzen dēmonus, tad enģeļi dodas prom tiem līdz". Labs teiciens. Cenšoties pasargāt apkārtējos no savām negācijām tiem netiek nekā laba... un paliek tikai niknums.
Vai ir izeja? nezinu. It kā jāmācās izpaust emocijas un "norūdīt" apkārtējos. Bet baidos, ka uzkrātās emocijas jau "izskatās" pēc strutu maisa.... attaisīsi caurumiņu ij pēc tam atmazgāties nebūs iespējams.

Varētu rimti dzīvot kā līdz šim, attaisnojoties ar it kā rutīnu, it kā nogurumu, it kā pēc operāciju, it kā depresiju....
Bet
nelaimīga esmu es
nelaimīgai mātei ir nelaimīgi bērni
un iemācīt es varu tikai to ko protu es un es protu būt neemocionāla (lai pasargātu citus).

p.s. diemžēl pēc šī teksta sāks satraukties vai ar mani viss kārtībā, un sāks mācīt dzīvot. Nepiespiediet mani, lūdzu, jūs mierināt.....