Vakara saule. Saule, kas nomierina. Saule, kas veel nedaudz silda. Saule, kas nededzina. Taa spiid tieshi pretii. Pabaazh savus starus zem manas cepures. Pakutina degunu. Un raada celju uz maajaam.
Ir palicis pavisam maz ko miities. Ir 48. kilometrs. Un aiz muguras jau palicis tik daudz visa kaa.
Lauku veikalinjsh ar spilgti sarkano Coca-Colas apliiti. Tik liidziigs tam veikalinjam, pie kura vasaraa tika puutinaatas kaajas peec 150. kilometra.Tik pilniigi citaa Latvijas malaa.
Aiz muguras ir palicis cilveeks. Cilveeks, kuru gruuti izprast. Cilveeks, kas maana sevi. Kas dara paari sev, neljaujot buut briivam. Kas neljauj sev buut laimiigam. Cilveeks, kuram ir talants atrast probleemas jebkuraa jautaajumaa un jebkuraa situaacijaa. Prieksh kam? Vai vinjsh redzeeja shodien sauli? Vai dzirdeeja sienaazhus? Vai redzeeja, cik vinja beerns ir miera pilns, pamostoties? Es nezinu. Man laikam shaadus cilveekus nesaprast.
Aiz muguras ir kuudras purvi, kur tevi paarnjem diivaina pamestiibas sajuuta.
Aiz muguras ir pljavas ar smilgaam, kuras sniedzas paari galvaam. Tu brauc un pazuudi. Tevis nav. Tu nonaac citaa pasaulee. Pasaulee, kur saakas pljavas dziive.
Aiz muguras ir tik jauka vasaras diena.
Priekshaa?? Es nezinu, kas ir priekshaa. Bet augshaa shodien atkal ir zvaigznju pilnas debesis.
Jaaturpina skaitiit.
Es dodos uz savu pasaules malu. Malu, kur zvaigznes man ir vistuvaak.
Attaa.