Tāda, kāda es esmu.
Vispār, man agrāk likās, ka nekādas emocijas nevajag turēt sevī un visu vajag izpaust. Īpaši attiecībās. Visu, kas uz sirds bija, to visu vajadzēja teikt - labu vai ne-tik-labu. Ja man likās, ka mīlu bez gala, tad tā arī teicu. Ja likās, ka balss tonis otram pārāk aizvainojošs, metu lūpu un teicu, ka nepatīk. Ja likās, ka tukšums iekšās, tad arī to teicu. Visu ko teicu. Likās, ka noslēpumiem nav vietas attiecībās. Tagad es Puikam nestāstu ne tikai to, ka darba pusdienlaikā ar kolēģiem mēdzam aizšmaukt pāri ielai uz pabu, bet nestāstu arī to, ka vakar viņš mani pamatīgi nokaitināja. Priekš kam man bojāt noskaņojumu viņam un pēc tam arī sev, taisnojoties kā tieši viņš mani ir nokaitinājis? Mīli mani tādu, kāda es esmu, filozofija iet tikai tik tālu...