bērnībā es mūziku neklausījos praktiski nemaz. viss kas bija mūzika nāca no VEF aparāta, kurš translēja Latvijas radio 1. ģimenē neviens negāja mūzikas skolā un nemācēja spēlēt instrumentus. ar māsu gan mēdzām dziedāt turpat no LR1 noklausītas dziesmas. dalījāmies lomās un rindiņas piešķīrām katrai savas un dziedājām. pamatskolā sāku iet korī un dziesmu klājiens pieauga. arī muzikālais noformējums mājās bija audzis. droši vien jau tad centrāltirgū tunelī no čigānzēna biju nopirkusi pirmās kasetes - abba un maikls džeksons(vēl melnādains) - un tad ar šiem diviem pavadījumiem nācās dzīvot. veco VEF bija nomainījis jauns mūzikas aparāts, kuru nopirka, manuprāt, māsa. es mēdzu iekārtu zagt un nest sev istabā un klausīties mūziku. tiku norāta par šāda veida savrupību un skaņas alkām. un tad kad gāju 9. klasē, šķiet, iešana korī tika apbalvota ar iespēju piedalīties skolēnu Dziesmu svētkos. Tiku uz Mežaparka estrādes gan karstajā saulē kaltēties, gan gājienā iet, gan dziedāt. savu dziedātprasmi īpaši augstu nevērtēju joprojām. tā pati māsa, ar kuru kopā dziedāju, manu balsi jau kopš mazotnes sauca par nepatīkami spalgu un ja mazliet iedomājos, tad šķietami dzirdu sev galvā kā tā nepatīkami skan, durot un skrāpējot visu savā ceļā. varbūt tāpēc es cenšos nerunāt īpaši daudz un neaizrauties ar stāstniecību un dies pasarg' - kādas vēl publiskās runas. balsi gan varbūt tieši šī iemesla dēļ, šobrīd esmu novedusi līdz samtainam hasky līmenim un iespējams izklausos pēc midzinošas sievietes, kura runā pa radio pēc 23 vakarā. nekādas erotikas, tikai samts un plīšs. laikam vidusskola iezīmēja pirmās manāmās pārmaiņas. māsa jau bija liela un mācījās un strādāja pilsētā. es sāku iet 10. klasē. šķiet, ap to laiku super fm darbadienu vakaros pēc 22 bija alternatīvā pusstunda. un pa tv kasti bija tas raidījums ar Ievu Tūnu - kkāds mūzikas tops, vells, neatceros kā to sauca. bija 1999. gads. iepazinu Placebo, HIM un RHCP. šos trīs atceros noteikti. pēc skolas steidzos mājās uz Ievas Tūnas šovu kurš ap 15 vai 16 bija un tad vakarā alternatīvā pusstunda. klausījos. dejoju istabā. jau tad pamanīju, ka mūzika mani kustina vistiešākajā nozīmē. super fm vakaros dziesmas īpaši nemainījās - no Placebo regulārs viesis ausīm bija Special K, tas jau ir 2000. gads, tā man saka wikipēdija, un tad nu es katru vakaru istabā tajā pašā māsas maģīti ķēru viļņus un tumšas gaismas istabā, kur viss krāsojās sarkans, dejoju viena. korī vairs negāju un nopelnīju savu pirmo trijnieku liecībā, biju pirmajās attiecībās ar krutāko čali skolā un sākusi lietot alu pa nedēļas nogalēm. muzikāli augu. emocionāli attīstījos. man bija sešpadsmit gadi. mūzikas iegūšana bija aizraujošs process, izziņa un meklējumi. radio klāstā bija arī KNZ kuru es savā lauku teritorijā nevarēju noķert, bet kopējo apziņu tas jau bagātināja. draugs man nesa kasetes ar ierakstiem, bija viena no abām pusēm ar Placebo Every You Every Me, varēju arī tā uzlikt un klausīties savu vienas dziesmas mix-teipu. Daži klasesbiedri pirka oriģinālos diskus veikalā Randoms, arvien šķiet, ka tieši šāds nosaukums mūzikas ierakstu veikalam ir klasiski raksturojošs un ietver arī to ārzemnieciskuma smalko devu, pēc kā visi tik acīm redzami stiepās. un tad nu es tiem klases biedriem devu kasetes, lai man ieraksta to, ko viņi tika pirkuši. man arvien bija tikai tas pats kasešu maģis. jāatzīst, ka tajā laikā krietni vairāk aizrāvos ar vispārējo pasaules izzināšanu un muzikāli man absolūti pietika ar RHCP un Placebo. Nebiju īpaši prasīga un apmierinājos ar šiem diviem pamatēdieniem. māsa studēja pilsētā un par savu pirmā darba algu nopirka biļetes uz pirmo ārvalstu mākslinieka koncertu. Biļete maksāja sešus latus un, nopērkot divas, māsa izdeva tieši 20 procentus savu mēneša ienākumu. tātad, ir 2001. gada 17. februāris un Ķīpsalas hallē koncertē Reamonn. ar māsu esam pirmajās rindās. Pirmais koncerts, izputināta māsa, bet gandarījums mums liels, izrādās mana spalgā balss lieti noder tieši tādā koncertvidē un iespējams nopelna pat noklusētu apbrīnu vai atdzimstošu naidu. Beidzot, kopš bērnības atkal kopā dziedam, velkam līdzi skatuves māksliniekam zināmās melodijas par supermeitenēm, bijām enerģizētas. tajā pašā gadā Placebo un Rammstein.
tā tas sākās. pēc mēneša došos uz The Knife koncertu Londonā. Un šo es tiešām kāroju redzēt.