purvainais
purvainais
- Vairākas kļūdas apgalvojumā un formulējumā
- 10/15/09 08:20 pm
- Pag, bet tad jau sanāk, ka es esmu „kinda” brīvs un laimīgs?
-
0 commentsLeave a comment
- 10/15/09 03:21 pm
- Eh, tāds svētkaŗš varētu sanākt
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif)
pajautaa komūnā: Kāpēc lielākā daļa latviešu ar krievvalodīgajiem runā krieviski?. Bet pukstam jau teju 3 stundas, bet tikai 34 komenti! Nu, es, protams, iebakstīju čūskas nedaudz arī, jā, bet ar to būs par maz pilnvērtīgai «zarubai» :)
-
1 commentLeave a comment
- 10/12/09 05:18 am
- N@@K@: Dzirdēji, Andris avārijā ticis, nav zināms vai tagad vispār staigāt varēs (((((
sadken: paldies, man jau paziņoja. interesanti vai viņš niku tagad nomainīs.
RoadRunner: NU ĻOTI SMIEKLĪGI BĻE!
RoadRunner: nemainīšu.
Tulkojums no bor.
-
0 commentsLeave a comment
- 333., 334., 335. lappuse
- 10/7/09 08:05 am
- Drukāšanas statistika: 35 minūtes, 3732 baiti.
* * *
SATURS
Lpp.
PIRMĀ DAĻA
I Peldošais rifs . . . . . . . . 5
II Par un pret . . . . . . . . . 10
III Kā profesora kungam tīk . . . . . . 15
IV Neds Lends . . . . . . . . . 19
V Uz labu laimi . . . . . . . . 25
VI Ar pilnu tvaiku . . . . . . . . 30
VII Nepazīstamas sugas valis . . . . . 37
VIII Mobilis in Mobile . . . . . . . 43
IX Neds Lends dusmojas . . . . . . . 49
X Jūras cilvēks . . . . . . . . 55
XI «Nautils» . . . . . . . . . 62
XII Viss tikai ar elektrību . . . . . . 68
XIII Daži skaitļi . . . . . . . . 74
XIV Melnā upe . . . . . . . . . 80
XV Ielūgums ar vēstuli . . . . . . . 89
XVI Gājiens pa jūras dibenu . . . . . . 96
XVII Zemūdens mežā . . . . . . . . 101
XVIII Četri tūkstoš ljē pa Klusā okeana dzelmi . 106
XIX Vanikoro . . . . . . . . . 113
XX Toresa jūras šaurums . . . . . . 120
XXI Dažas dienas uz sauszemes . . . . . 127
XXII Kapteiņa Nemo zibens . . . . . . 137
XXIII Aegri somnia . . . . . . . . 146
XXIV Koraļu valstībā . . . . . . . . 153
OTRĀ DAĻA
I Indijas okeanā . . . . . . . . 163
II Kapteiņa Nemo jaunais priekšlikums . . . 170
III Desmit miljonu dārga pērle . . . . . 175
IV Sarkanā jūra . . . . . . . . 184
V Arabijas tunelī . . . . . . . . 192
333
Lpp.
VI Grieķijas archipelags . . . . . . 199
VII Četrdesmit astoņās stundās pāri Vidusjūrai . 208
VIII Vigo jūras līcis . . . . . . . 214
IX Nogrimusī zeme . . . . . . . . 222
X Zemūdens ogļraktuves . . . . . . 230
XI Saragosas jūra . . . . . . . . 238
XII Kašaloti un vaļi . . . . . . . 245
XIII Ledus valstībā . . . . . . . . 252
XIV Dienvidpols . . . . . . . . . 262
XVI Trūkst gaisa . . . . . . . . 277
XVII No Horna raga līdz Amazonei . . . . . 285
XVIII Astoņkāji . . . . . . . . . 291
XIX Golfa straume . . . . . . . . 300
XX Uz 47° 24′ platuma un 17° 28′ garuma . . 308
XXI Atriebība . . . . . . . . . 314
XXII Kapteiņa Nemo pēdējie vārdi . . . . . 321
XXIII Noslēgums . . . . . . . . . 327
Žils Verns . . . . . . . . . 329
334
Žils Verns
20000 LJE PA JŪRAS DZELMI
———
Redaktores M. Paula un E. Kliene.
Mākslinieciskais redaktors A. Beļukins.
Techniskais redaktors V. Freimanis.
Korektore R. Runcis.
Nodota salikšanai 1955. g. 14. janvarī. Parakstīta iespiešanai 1955. gada 16. martā. Papīra formats 70×92 1⁄16. 22 fiz. iespiedl.; 25,74 uzsk. iespiedl.; 22,98 izdevn. l. Metiens 40.000 eks.
JT 00312. Maksā 11. rbļ. 30. kap.
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA
Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 7366-J800.
Iespiesta LPRRT 1. tipografijā, Rīgā, Blaumaņa ielā Nr. 38/40. Pasūt. Nr. 133.
335
-
3 commentsLeave a comment
- Ziņas no eLietuvas un ePolijas cīņu frontes
- 10/6/09 09:41 am
- ePolija smagi pakāsa. Jo tika izveikts viltīgs manevs: eLietuva atdeva savas zemes eLatvijai, līdz ar to ePolija vairs neko nevarēja izdarīt, jo bija pieteikusi karu eLietuvai, nevis eLatvijai.
Jāsaka, ka ePolija izvirzīja balsojumu par uzbrukumu eLatvijai, taču balsotāji izlēma eLatvijai neuzbrukt.
Episko notikumu aprakstus var lasīt sekojošos avīžu rakstos (pieejami arī neiežurnalējoties eRepublik'ā):
1. Vaduguns — Vienotie Latvijas-Lietuvas manevri [atjaunots 07:30];
2. Vaduguns — Latvija un Polijas-Lietuvas karš;
3. Trough The Looking-Glass — eRep in Maps - October 4th - Latvian Edition.
-
3 commentsLeave a comment
- 331., 332. lappuse
- 10/4/09 06:44 pm
- Drukāšanas statistika: 21 minūte, 4233 baiti.
* * *
valdība izrāda nosodāmu vienaldzību par pazudušā kapteiņa Granta likteni, paši ar savu iniciativu dodas to meklēt. Šajā fantastiskajā ceļojumā autors mūs izvadā pa Australijas un Amerikas kontinentu, parādot to īpatnējo faunu un floru un visus turienes apstākļus. Taču sīs krāšņās ainavas nenomāc pašus romana varoņus. Rakstnieks parāda viņu drošsirdību, biedriskumu, pašaizliedzība, nesavtīgums un neatlaidība spraustā mērķa sasniegšanā — tās ir Žila Verna pozitivo varoņu raksturīgākās īpašības, un tāpēc viņa grāmatas tā valdzina jaunatni, bet it īpaši mūsu padomju jaunatni, kas alkst paveikt lielus, cildenus un varonīgus darbus.
Žils Verns savos darbos pauž arī dziļu demokratismu un humanismu. Viņš skarbi nosoda kolonizatoru zemisko rīcību pret iedzimtajiem. Viņa simpatijas allaž ir apspiesto pusē. Jo spilgti tas izpaužas romanā «Jūras dzelmēs». Noslēpumainais un apbrīnojamais kapteinis Nemo saka: «Šis indietis ir apspiests zemes iemītnieks, bet es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu visus apspiestos.» Un tālāk: «Vai jūs domājat, es nezinu, ka pasaulē ir daudz cietēju un veselas apspiestas rases, daudz nelaimīgo, kuriem jāpalīdz, un upuri, kas sauc pēc atriebības.» Šīs domas pauž ne tikai kapteinis Nemo, bet arī autors ar profesora Aronaksa vārdiem. Sarunādamies ar Nemo par jūras dzīlēs nogremdētā zelta meklēšanu, viņš saka: «Viņu (proti, akcionaru, kas meklē šo zeltu) man mazāk žēl, drīzāk gan to tūkstoš trūkumcietēju, kuriem šie saprātīgi izlietotie miljoni nāktu par svētību.»
Kapteinis Nemo acīm redzami nonācis konfliktā ar pastāvošo iekārtu un tāpēc meklējis savu neatkarību jūras dzelmē. Viņš bijis verdzības un apspiešanas ienaidnieks. Viņa kajites sienas grezno brīvības cīnītāju portreti. No romana izriet, ka viņš atbalsta Kretas salas revolucionarus. Kādreiz sarunā ar profesoru Aronaksu viņš izsaucas: «Jūra nepieder despotiem. Tās virspusē viņi vēl var izlietot savus netaisnos likumus, savstarpēji cīnīties, iznīcināt cits citu. Bet trīsdesmit pēdu zem ūdens viņu vara izbeidzas. Viņu iespaids izdziest, viņu spēks zūd. Ak profesor, dzīvojiet jūras klēpī. Vienīgi tur rodama īsta neatkarība. Tikai šeit nav neviena kaklakunga! Tikai šeit ir pilnīga brīvība!»
Romanā «Noslēpumainā sala» Žils Verns atklāj Nemo personības noslēpumu. Pirms nāves viņš salas iemītniekiem pastāsta savu dzīves stāstu. Viņa īstais vārds ir princis Dakars. Dzimis indietis, viņš izglītojies Eiropā. Atgriezies dzimtenē, vadījis tautas sacelšanos pret Anglijas virskundzību.
331
Šī kustība cietusi neveiksmi, un viņš kopā ar saviem tuvākajiem biedriem uz kuģa «Nautils» jūras dzelmē guvis kāroto neatkarību.
Romans «Noslēpumainā sala» it kā pauž rakstnieka ilgu piepildījumu pēc jaunas sabiedriskas iekārtas, kur nav šķiru, nav antagonisma, kur valda vienlīdzības un draudzības princips.
Žils Verns atzīst, ka zinātnei jākalpo tautai. Ar naidu un riebumu viņš tēlo zinātnieku, kas sevi nodevis kara kalpībai. Tādas ir profesors Šulce romanā «Pieci simti miljoni begumi».
Pēc atgriešanās no ASV (1867. gadā) rakstnieks savos stāstos «Amerikas paražas» vērš skarbu kritiku pret amerikaņu veikalnieciskiem paņēmieniem, skaļo reklamu un iedzīvošanās kāri.
Romanā «No lielgabala uz mēnesi» viņš izsmej amerikaņu tirgoņus un rūpniekus, kas alkatīgi ierāvuši kara laikā un kam nemaz nepatīk, ka pienākusi «klusā sezona».
Žils Verns pareizi uztvēris laikmeta praktisko iedzīvošanās kāro rūpnieku, un tāpēc viņa tēlotie zinātnieki ir neatzīti un nesaprasti vientuļnieki — kā lidaparata izgudrotājs Roburs un zemūdenes konstruētājs kapteinis Nemo.
Savā diezgan garajā rakstnieka mūžā Žils Verns sarakstījis 57 romanus, kuri ietilpst tā saucamajā «Neparasto piedzīvojumu serijā». Protams, visiem viņa darbiem nav vienādas vērtības, taču daudzi no tiem joprojām piedzīvo jaunus izdevumus un ieskaitīti jaunatnes literaturas zelta fondā.
Redakcija
-
0 commentsLeave a comment
- ePolija uzbruks eLietuvai! eLatvija palīdzēs eLietuvai!
- 10/4/09 02:33 pm
- Šobrīd eRepublikā briest kārtējā cīņa: ePolija balso par uzbrukšanu eLietuvai, un šobrīd par uzbrukumu ir 37 balsis, bet pret ir 2. Tātad karš būs. eLatvijas armija izsludinājusi ārkārtas mobilizāciju, vārdu sakot, latvieši palīdzēs lietuviešiem atvairīt poļu agresiju!
Man pagaidām zems līmenis, nav naudas pat biļetēm uz kaujas lauku, tā ka notikumos noskatīšos no alas. Un trīšu ieročus klusībā, un trenēšos armijā :)
-
0 commentsLeave a comment
- aspera, astera — aspera, astera
- 10/3/09 10:53 pm
- Notinghilas (1999) pašā sākumā tas pats čalis, Bernards, no Black Books (2000), zog Hjū Grantam piederošajā grāmatu veikalā grāmatu. Neslikti tā viņi pēc tam to ideju attīstīja Black Book'os. Nepagāja ne gads, un Bernards no grāmatu zagļa kļūst par grāmatu veikala īpašnieku.
Kaut gan, zinot Bernardu, viņš, arī grāmatu veikala īpašnieks būdams, mierīgi varētu citos veikalos zagt grāmatas. Vēsā mierā :)
-
0 commentsLeave a comment
- 329., 330. lappuse
- 10/3/09 07:39 pm
- Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 4776 baiti.
Piezīme. Tā kā lappuses ir daļēji bojātas, nesalasāmās vietas tekstā ir aizstātas ar apzīmējumu «[nav salasāms]».
* * *
ŽILS VERNS
(1828 — 1905)
Šogad aprit 50 gadi kopš miris franču rakstnieks Žils Verns. Piecdesmit gadi nav liels laika sprīdis vēstures perspektivā, taču pietiekami liels, lai aizmirstu nenozīmīgu rakstnieku un viņa darbus. Bet Žila Verna darbi nav aizmirsti. Jaunieši vēl joprojām tos lasa ar lielu sajūsmu un aizrautību.
Dižais franču tautas vadonis Moriss Torezs savā autobiografiskajā romanā «Tautas dēls», runādams par jaunībā lasītajām grāmatām, raksta: «Žila Verna grāmata «Jūras dzelmēs» spārnoja manu iztēli. Mani sajūsmināja ne tik daudz kapteiņa Nemo piedzīvojumi, kā viņš pats. Es viņā saskatīju nonicinātās zinātnes cildenu ģeniju, zinātnes, kas uzveiks visu, kas pārveidos pasauli un cilvēkus tad, kad tā tiešām kalpos tautai.»
Ievērojamais zinātnieks un izgudrotājs Ciolkovskis atzīstas, ka tieši Žila Verna darbi ierosinājuši viņa profesijas izvēli.
Žils Verns dzimis advokata ģimenē. Jaunībā viņš gatavojās jurista profesijai, bet 1850. gadā pievērsās literaturai, taču viņa pirmie darbi: stāsti, komedijas un vodeviļas tagad pilnīgi aizmirsti.
Žils Verns dzīvoja visai ievērojamā laikmetā. Viņš pieredzēja 1848. gadā revoluciju Francijā un arī tās sagrāvi, kam sekoja smagie Otrās imperijas gadi. Iespējams, ka reakcija nomāca jauno rakstnieku un tāpēc viņš pievērsās fantastisko un populari zinātnisko darbu žanram. Pagājušā gadsimtā strauji uzplauka technika. Notieka ievērojami atklājumi bioloģijā, fizikā, ķīmijā un astronomijā. Tas, bez šaubām, būs ietekmējis jauno rakstnieku. Apbalvots ar apbrīnojamu fantaziju, viņš, liekas, izmanto šos atklājumus, lai bēgtu no drūmās ikdienas. Rakstnieks savos šķietami fantastiskajos darbos tomēr balstās uz reāliem pamatiem. Viņš pats reiz izteicies: «Lai gan es saceru un izdomāju, tomēr allaž palieku īstenības robežās. Pienāk laiks, kad zinātnes izgudrojumi [nav salasāms]». Tagad šie vārdi
329
piepildījušies, tikai pašam rakstniekam nebija lemts piedzīvot tos laikus, kad zinātne jau pārspējusi viņa pārdrošo iztēli. Jo sevišķi to var attiecināt uz mūsu socialistisko Dzimteni un tās apbrīnojamiem zinātnes un technikas sasniegumiem.
1863. gadā iznāca Žila Verna pirmais fantastiskais romans «Piecas nedēļas gaisa balonā». Šis romans nodibināja jaunā autora slavu. Grāmatu tulkoja daudzās valodās. Rakstnieks saņēma jūsmīgas un atzinīgas atsauksmes. Kopš tā laika viņš nododas tikai fantastisko un populari zinātnisko romanu žanram. Ik gadus laiž klajā pa romanam. Rakstnieka darba spējas ir apbrīnojamas. Viņš pats teicis: «Darbs ir manas dzīves normalais uzdevums. Ja es nestrādāju, tad jūtos gluži kā bez dzīvības.» Pēc Ž. Verna biografijas pētnieku datiem, viņš strādājis ļoti sistematiski un tā darba diena bijusi stingri sadalīta. Daudz laika viņam, protams, bija nepieciešams zinātniskiem, techniskiem un ģeografijas pētījumiem. Viņš taču savos darbos izvadā lasītāju pa visu zemeslodi, attēlo un apraksta visdažādāko zemju faunu un floru. Lai gan mūsdienu zinātnes atziņas bieži vien vairs nesaskan ar Ž. Verna secinājumiem, tomēr viņa grāmatas jaunajiem lasītājiem sniedz vērtīgus popularzinātniskus pētījumus un jaunieši, kā jau aprādīts, viņa darbus visai iecienījuši.
Rodas jautājums, kāpēc šie darbi pat tagad, kad zinātne pārspējusi rakstnieka fantaziju, vēl joprojām tik pievilcīgi? Izskaidrojums diezgan vienkāršs.
Žila Verna grāmatas, bez šaubām, lasītāju valdzina vispirms ar savu saistošo sižetu. Fantastiskais un populari zinātniskais elements viņa darbos organiski saliedēts ar sižeta risinājumu. Pat tāds dižens rakstnieks kā Ļevs Tolstojs aizrāvies ar Žila Verna darbiem. Kādā sarunā ar botaniķi un ģeografu Cingeru viņš teicis: «Žila Verna romani ir lieliski. Es tos lasīju, jau būdams pieaudzis, un tomēr tie mani sajūsmināja. Šis rakstnieks ir apbrīnojams meistars intriģējošas, aizraujošas fabulas kompozicijā. Bet jums vajadzētu dzirdēt, ar kādu sajūsmu par viņu runā Turģeņevs. Es pat nevaru atcerēties, par ko viņš vēl vairāk būtu jūsmojis.»
Žila Verna lielā māksla ir prasme saliedēt fantastiskos notikumus ar cilvēku likteņiem. Daba un tās brīnumainās pārvērtības ir tikai fons, uz kura risinās cilvēku pārdzīvojumi. Viņa darbu centrā allaž ir cilvēks — drosmīgs, pašaizliedzīgs un nesavtīgs. Žila Verna pozitivie varoņi savā darbā nekad nevadās no savtīgiem aprēķiniem. Romans «Kapteiņa Granta bērni» ir stāsts par drosmīgiem, pašaizliedzīgiem cilvēkiem, kas, redzēdami, ka
330
-
0 commentsLeave a comment
- 325., 326., 327., 328 lappuse
- 10/2/09 08:00 am
- Drukāšanas statistika: 39 minūtes, 8381 baiti.
* * *
milzeņa lielumā. Viņa būtne manā iztēlē izveidojās pārcilvēciskos apmēros. Tā nebij man radnieciska būtne, tas bij ūdens cilvēks, jūras ģenijs.
Pulkstens bij jau pusdesmit. Abām rokām es aizspiedu ausis, lai nedzirdētu dimdošos sirdspukstus. Arī acis es aizvēru. Nekā es vairs negribēju domāt. Vēl vesela pusstunda gaidu! Pusstunda lietuvēna žņaugu, no kuriem varēja palikt traks!
Šajā acumirklī es izdzirdu klusas ērģeļu skaņas, skumju, nesaprotamas dziesmas pavadītu melodiju, gluži kā kad tur raudātu dvēsele, kas tiecas saraut pēdējos sakarus ar šīs pasaules dzīvi. Es klausījos ar visiem saviem jutekļiem reizē un aizturēju elpu, tāpat kā kapteinis Nemo, nogrimis muzikalā ekstazē, kura to aizrāva pāri zemes robežām.
Tad man galvā piepeši iešāvās kāda briesmīga doma. Kapteinis Nemo bij iznācis no savas istabas. Viņš atradās salonā, kur man bij jāiet cauri, lai nokļūtu laivā. Tur es sastapšu viņu beidzamo reizi. Viņš ieraudzīs mani, varbūt uzrunās! Viena viņa žesta pietika iznīcināt mani, viena vārda — piekalt mani pie šā kuģa!
Pulkstenis bij jau desmit. Laiks atstāt istabu un pievienoties maniem draugiem.
Vilcināties nebij iespējams, lai arī kapteinis Nemo pavērstos pret mani. Uzmanīgi es vēru savas kajites durvis, un tomēr man likās, ka tās atdarās ar lielu troksni. Var jau būt, ka šis troksnis atskanēja tikai manā iedomā.
Taustīdamies es devos pa «Nautila» tumšajām ejām, ik mirkli apstādamies, lai apslāpētu skaļos sirdspukstus.
Tā aizkļuvu pie salona stūra durvīm. Klusītiņām atvēru tās. Salonā valdīja dziļa tumsa. Ērģeles dūca tikko sadzirdami. Kapteinis Nemo bij tur. Mani viņš neredzēja. Man šķita, ka arī spilgtā gaismā viņš nepamanītu mani, tik dziļi bij nogrimis savā ekstazē.
Es gāju pa paklāju, sargādamies vismazākā troksnīša, lai viņš nepamanītu manu klātbūtni. Piecas minūtes pagāja, kamēr es nokļuvu līdz dibendurvīm, kuras veda uz biblioteku.
Patlaban es taisījos vērt tās vaļā, kad kapteiņa Nemo nopūta it kā pienagloja mani uz vietas. Es nomanīju, ka viņš pieceļas kājās. Es pat saskatīju viņa augumu, jo no bibliotekas istabas mazliet gaismas iespīda arī še. Rokas sakrustojis, viņš nāca uz manu pusi, klusu kā ēna slīdēdams istabai pāri. Aiz aizspiestām raudām cilājās tā krūtis. Es izdzirdu viņu čukstam dažus vārdus, viņa pēdējos vārdus, ko uztvērušas manas ausis:
— Visvarenais dievs! diezgan! diezgan!
325
Vai arī šo cilvēku sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi? ..
Kā bez prāta es metos bibliotekas istabā. Uzskrēju pa galvenajām kāpnēm un tad pa augšējo eju nonācu pie laivas. Pa vaļējo lūku nokļuvu laivā, kur priekšā jau bij abi mani biedri.
— Bēgsim! Bēgsim! — es saucu.
— Tūliņ! — kanadietis atbildēja.
Atvere «Nautila» dzelzs korpusā bij noslēdzama un pieskrūvejama ar angļu atslēgu, ko kanadietis jau priekšlaikus bij apgādājies. Laivas ieeja tāpat aizdarāma. Kanadieties sāka atgriezt skrūves, kuras mūs vēl saistīja pie zemūdens kuģa. Piepeši kuģa iekšienē atskanēja troksnis. Divi cilvēki runāja uztrauktā balsī. Kas tas varēja būt? Vai mūsu bēgšana bij pamanīta? Es sajutu, ka Neds Lends iespiež man rokā dunci.
— Jā, — es čukstēju, — mēs pratīsim mirt!
Kanadietis bij darbu pārtraucis. Bet no viena vārda, divdesmit reižu atkārtota briesmīga vārda es sapratu uztraukuma cēloni uz «Nautila». Kuģa ļaudis neuzbudinājās par mums.
— Malstrems! Malstrems! — viņi kliedza.
Malstrems! Vai vēl briesmīgāks vārds briesmīgākos apstākļos varēja kādreiz atskanēt mūsu ausīs? Tātad mēs bijām Norveģijas visbīstamākā piekrastes joslā. «Nautils» bij ierauts šajā virpulī tieši tajā acumirklī, kad mūsu laiva taisījās atrauties no tā sienas.
Kā zināms, paisuma laikā starp Fereru un Lofotu salām iesprostotais ūdens ar nepārvaramu spēku sāk griezties virpulī. Izceļas tāds ūdens viesulis, no kura neviens kuģis nevar izkļūt laukā. No visām apvāršņa pusēm milzīgi viļņi gāžas šurp. Tā rodas mutulis, ko pareizi sauc par «okeana nabu» un kura pievilkšanas spēks aptver piecdesmit kilometru lielu apjomu. Šeit ne vien kuģi ierauti dzelmē, bet arī vaļi un no ziemeļjūrām ieklīduši baltie lāči.
Te nu kapteinis Nemo negribēdams, varbūt arī gribēdams, bij ievadījis savu «Nautilu». Tas griezās riņķī pa spiralveidīgu līniju, kuras gredzeni saraucās arvien šaurāki un šaurāki. Kuģim pieskrūvētā laiva tāpat griezās līdzi milzīgā ātrumā. Es sarutu smagu reibumu galvā, kāds ceļas no pārāk ilgas griešanās riņķī. Mēs izjutām ārkārtīgas izbailes un šausmas, asinsriņķošana apstājās, nervu darbība bij paralizēta, plūda auksti nāves sviedri! Kāds baigs troksnis ap mūsu plāno laiviņu! Un rūkoņa, kas atbalsojās daudzu jūdžu attālumā! Dārdoņa, kad viļņi plīsa pret smailajām zemūdens
326
klintīm, kad šķēlās pats cietākais akmens un resni baļķi, pēs norveģu izteiciena, lūza kā salmiņi!
Cik šausmīgs stāvoklis! Mūs mētāja no vienas puses uz otru. «Nautils» cīnījās kā dzīva būtne. Tā tērauda muskuļi krakstēja. Reizēm kuģis izslējās taisni un mēs līdz ar to!
— Mums jāturas stingri un jāpiegriež skrūves atkal cieši! — Neds Lends teica. Pie «Nautila» piestiprinājušies, mēs varam vēl izglābties! ...
Viņš nedabūja pabeigt. Atskanēja spēcīgs brīkšķis. Skrūves pārlūza, un laiva, savam iedobumam atrauta, kā lingas sviests akmens aizlidoja virpuļa dzīlēs.
Galva man atsitās pret laivas dzelzs malu, un es zaudēju samaņu.
XXIII
NOSLĒGUMS
Tā nobeidzās šis zemūdens ceļojums. Es nekā nevaru pastāstīt par to, kā laiva bij izkļuvusi no Malstrema šausmīgajiem virpuļiem, kā Neds Lends, Konsels un es iznirām no šā mutuļa. Tikai atjēdzies es redzēju, ka esmu noguldīts kādā Lofotu salu zvejnieka būdiņā. Abi mani biedri dzīvi un veseli bij tepat un spieda man rokas. Neizsakāmā priekā mēs apkampāmies.
Patlaban mums nebij ko domāt atgriezties uz Franciju. Satiksme starp ziemeļu un dienvidu Norveģiju notiek diezgan reti. Bij jānogaida kāds tvaikonis, kas uztur satiksmi pāris nedēļās reizi līdz Nordkapam.
Še, pie mūsu krietnajiem glābējiem, es pārlūkoju savu piedzīvojumu stāstu. Tas ir pilnīgi patiess. Neviens fakts tajā nav izlaists, neviens sīkums pārspīlēts. Te pareizi aprakstīts neticamais ceļojums līdz šim nepieejamos apvidos, uz kuriem zinātnes progress nākotnē piešķirs brīvu ceļu.
Vai man ticēs? To es nezinu. Galu galā tas arī nav pats svarīgākais. Es zinu, ka mans pienākums bij pastāstīt par tām jūrām, pa kuru dzelmi es desmit mēnešos nobraucu divdesmit tūkstoš ljē, par šo zemūdens ceļojumu ap pasauli, kurā pieredzēju tik daudz brīnumu — Klusajā, Indijas un Atlantijas okeanā, Sarkanajā, Vidus, dienvidu un ziemeļu Ledus okeanā.
Bet kas gan noticis ar «Nautilu»? Vai tam izdevās izrauties no Malstrema skāvieniem? Vai kapteinis Nemo vēl ir dzīvs? Vai viņš joprojām
327
turpina zem ūdens savu atriebšanās darbu jeb vai apmierinājies ar šo pēdējo upuri? Vai kādreiz viļņi iznesīs malā sacerējumu, kurā aprakstīts viņa dzīves gājums? Vai izdibināšu viņa vārdu? Vai, uzzinādami pazudušā kuģa piederību, uzzināsim arī, kādas tautības bijis kapteinis Nemo?
Es ceru. Tāpat es ceru, ka viņa stiprais kuģis būs uzvarējis jūras visbriesmīgāko atvaru, ka «Nautils» būs izkļuvis no turienes, kur tik daudzi citi kuģi aizgājuši bojā! Ja tas tā, ja kapteinis Nemo joprojām dzīvo okeanā, savā otrajā tēvijā, tad lai norimst ienaids viņa mežonīgajā sirdī! Lai visas tās brīnumu ainas remdina viņa atriebšanās slāpes. Lai atkāpjas soģis, bet zinātnieks turpina mierīgi jūras pētīšanas darbu! Dīvains viņa uzdevums, bet arī cēls. Vai es to pats neizpratu? Desmit mēnešus es nodzīvoju šo brīnišķo dzīvi. Bet uz jautājumu, ko kāds pravietis uzstādījis pirms seši tūkstoši gadiem: «Kas iespēj izdibināt bezdibeņa dziļumus?», divi cilvēki starp visiem cilvēkiem tagad droši var atbildēt: kapteinis Nemo un es.
328
-
0 commentsLeave a comment
- 322., 323., 324. lappuse
- 9/24/09 10:07 am
- Drukāšanas statistika: 35 minūtes, 7622 baiti.
* * *
Es biju iegājis atpakaļ savā kajitē, kur Neds ar Konselu klusi sēdēja. Kapteinis Nemo man iedvesa nepārvaramas šausmas. Lai kādas ciešanas viņam sagādājuši cilvēki, tomēr tā sodīt tos viņam nebij tiesības. Mani viņš bij padarīji ja nu arī ne par līdzdalībnieku, tad tomēr par savas atriebības liecinieku! Tas bij par daudz!
Ap vienpadsmitiem elektriskā gaisma atspīda atkal, un es iegāju salonā. Tas bij tukšs. Es aplūkoju dažādos instrumentus. «Nautils» bēga pret ziemeļiem ar divdesmit piecu jūdžu ātrumu stundā gan pa ūdens virspusi, gan atkal trīsdesmit pēdas zem līmeņa.
Pēc kartes es pārliecinājos, ka mēs braucam garām Lamanša šauruma ieejai un ar ārkārtīgu ātrumu dodamies uz ziemeļu jūrām.
Līdz vakaram mēs bijām nobraukuši divi simti jūdzes Atlantijas okeanā. Iestājās tumsa, un jūra līdz mēness lēktam ietinās krēslā.
Es iegāju savā kajitē. Aizmigt nevarēju. Kā lietuvēns mocīja mani. Šausmīgā postījuma aina atkal un atkal atausa manā atmiņā.
Kas pēc šīs dienas notikumiem ņemtos pasacīt, cik tālu «Nautils» aizvedīs mūs Ziemeļatlantijas ūdeņos? Arvien vēl tas brauca tāpat neapjaužami ātri! Vienmēr ziemeļu miglā tīts! Vai tas brauca gar Špicbergenu salām vai tuvojās Jaunās Zemes klinšu krastiem? Vai tas devās nepazīstamajos ūdeņos, Baltajā jūrā, Karas jūrā, Obas jūras līcī, Ļachova archipelagā un vispār garām Sibirijas nepazīstamajiem krastiem? To es nezināju pateikt. Es nevarēju vairs nojaust, cik laika tā aizritēja. Kuģa pulkstenis bij apstājies. Likās, ka diena un nakts, tāpat kā polarajos apgabalos, nevirzās vairs noteiktā maiņu gaitā. Es tiku aizvests tajā svešajā pasaulē, kura tik ārkārtīgi ierosināja Edgara Po dzīvo fantaziju. Kā viņa teiksmainais varonis Edgars Pims1 es domāju ieraudzīt «apsegas slēpto cilvēku, augumā lielāku nekā visi pārējie zemes apdzīvotāji, guļam šķērsām pie kāda ūdenskrituma, kas noslēdz ieeju pie pola»!
Varbūt es maldos, bet domāju, ka šis dēkainais «Nautila» brauciens ilga piecpadsmit vai divdesmit dienas, un nevaru pateikt, cik ilgi tas vēl būtu turpinājies, ja nenotiktu katastrofa, kas pārtrauca mūsu braucienu. Kapteinis Nemo vairs nerādījās, tāpat arī viņa palīgs. Neviens no kuģa ļaudīm pat ne mirkli nebij redzams. «Nautils» gandrīz visu laiku turējās zem ūdens. Kad tas pacēlās virs līmeņa ieņemt svaigu gaisu, viņa lūkas automatiski atvērās un noslēdzās. Viņa gaita kartē vairs netika atzīmēta. Man nebij ne jausmas, kur īsti mēs atrodamies.
———————
1 Fantastisks stāsts: Nantukas Artura Gordona Pima stāsts. Red.
322
Es piezīmēšu vēl, ka nerādījās arī nomocītais un katru cerību zaudējušais kanadietis. Konsels nevarēja izdabūt no viņa ne vārda un baidījās, ka izmisumā un briesmīgās ilgās pēc dzimtenes viņš nepadara sev galu. Tāpēc uzraudzīja to ar vislielāko pašaizliedzību.
Katram saprotams, ka tādos apstākļos ilgi nebij izturams.
Dienu es jums nevaru pateikt, tikai kādu rītu, gaismai austot, es biju iesnaudies smagā un neveselīgā miegā. Pamodies es ieraudzīju Nedu Lendu pār mani noliekušos un izdzirdu viņa kluso balsi:
— Mēs bēgsim!
Es piecēlos sēdus.
— Kad mēs bēgsim? — es vaicāju.
— Nākamā naktī. «Nautils» liekas pamests pilnīgi bez uzraudzības. Varu teikt — stulbums ir apmācis visus kuģa ļaudis. Vai jūs esat gatavs, profesora kungs?
— Jā. Kur mēs atrodamies?
— Kādas zemes tuvumā, ko es šorīt redzēju paceļamies no miglas divdesmit jūdzes pret austrumiem.
— Kas tā ir par zemi?
— To es nezinu, bet, lai kas tā būtu, patvērumu mēs tur atradīsim.
— Jā, Ned! Šonakt mēģināsim izbēgt, un lai jūra arī mūs aprītu.
— Vējš ir liels un jūra viļņaina; bet es nebaidos divdesmit jūdzes nobraukt šajā vieglajā «Nautila» laiviņā. Es esmu tur jau novietojis drusku pārtikas un dažas pudeles ūdens.
— Es jums sekošu.
— Bet, ja mani pārsteigs, es aizstāvēšos, es labāk ļaušos nogalināties.
— Mēs mirsim visi kopā, draugs Ned.
Es biju gatavs uz visu. Kanadietis izgāja laukā. Es devos uz klāja, kur tikai ar pūlēm spēju noturēties kājās, tik spēcīgi bij viļņi. Debess bij draudoša. Bet, ja te kaut kur biezajā miglā atrodas zeme, tad jābēg. Mēs nedrīkstējām zaudēt nevienu dienu, nevienu stundu.
Es atgriezos salonā, reizē baidīdamies un arī vēlēdamies sastapt kapteini Nemo, reizē gribēdams un arī negribēdams viņu redzēt. Ko es viņam teikšu? Vai es spēšu noslēpt šausmas, ko viņš man iedveš? Nē! Labāk jau nesastapties ar viņu vaigu vaigā! Labāk pavisam aizmirst! Un tomēr ....
Cik gara likās šī diena, pēdējā, ko es pavadīju uz «Nautila»! Es biju viens pats. Neds Lends un Konsels izvairījās sarunāties ar mani, lai nerastos aizdomas.
323
Ap sešiem es sēdos paēst, bet man pavisam nebij ēstgribas. Ar visu riebumu es tomēr piespiedos kaut ko iebaudīt, lai nenovājinātu manus spēkus.
Pusseptiņos Neds Lends ienāca manā kajitē un teica:
— Līdz bēgšanas brīdim mēs vairs neredzēsimies. Ap desmitiem mēness vēl nebūs uzlēcis. Mēs izlietosim tumsu. Nāciet tikai uz laivu. Mēs ar Konselu jūs tur jau gaidīsim.
Kanadietis izgāja, pat manas atbildes nenogaidījis.
Es gribēju uzzināt «Nautila» virzienu un devos salonā. Piecdesmit metru dziļumā mēs ar šausmīgu ātrumu braucām pret ziemeļaustrumiem.
Pārlaidu pēdējo skatienu visiem šiem dabas brīnumiem, šajā muzejā uzkrātajiem mākslas darbiem, visām šīm nepārspējamām kolekcijām, kurām kādu dienu jānogrimst jūras dibenā līdz ar viņu savācēju. Es traucos uzņemt savā atmiņā to visdziļāko iespaidu. Tā es tur paliku kādu stundu, griestu gaismas applūdināts un pārlūkodams visus šos vitrinās mirdzošos dārgumus. Pēc tam atgriezos savā kajitē.
Tur apģērbu siltas jūras drēbes. Savācu visas savas piezīmes un rūpīgi noglabāju pie miesas. Sirds man sita spēcīgi, es nevarēju apvaldīt to. Bez šaubām, savas skumjas un uztraukumu kapteinim Nemo noslēpt man nebūtu izdevies.
Ko gan viņš darīja šajā acumirklī? Es piegāju pie viņa kajites un klausījos, izdzirdu soļu troksni. Kapteinis Nemo bij tur. Viņš nebij vēl gājis gulēt. Pie katras viņa kustības man likās, ka viņš ienāks šeit un vaicās, kāpēc es gribu bēgt. Mani pārmāca bailes. Iedoma tās vēl pastiprināja. Beigās es vairs nevarēju izturēt un jautāju sev, vai nebūtu labāk ieiet kapteiņa istabā, nostāties viņam priekšā, ar skatienu un žestiem viņu izaicināt.
Tā bij neprātīga iedoma. Laime, ka es to apspiedu un izstiepos gultā, lai apvaldītu savu saviļņojumu. Mani nervi mazliet nomierinājās, bet uzbudinātās smadzenes nerima darboties, acu priekšā aizslīdēja mana dzīve šeit uz «Nautila», visi pēc «Ābrama Linkolna» atstāšanas piedzīvotie laimīgie un nelaimīgie atgadījumi. Zemūdens medības, Toresa jūras šaurums, Papuasijas mežoņi, uzskriešana sēklī, koraļu kapsēta, Suecas tunelis, Santorinas sala, Kretas ūdensnirējs, Vigo līcis, Atlantida, pērleņu sēklis, dienvidpols, iesprostojums ledus slānī, cīņa ar astoņkājiem, Golfa straumes vētra, «Atriebējs» un, beidzot, ar visiem ļaudīm nogremdētā kuģa drausmīgais skats! ... Visi šie notikumi noslīdēja man gar acīm kā gaismas caurstrāvota mainīga panorama, un kapteiņa Nemo augums pacēlās tajā
324
-
0 commentsLeave a comment
- Profesionāli portatīvās kosas rullē
- 9/24/09 01:31 am
- Nebiju domājis, ka Koss Porta Pro austiņas tik labi skan. No skata ij nepateiksi. Bet skan, un labi skan!
-
0 commentsLeave a comment
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
spicausis'a ceptais javascripta izskaistinātājs ir ticis pieminēts visnotaļ cienījamajā habr.ru!