purvainais
purvainais
- Agate Kristi — Zvaigžņu gestapo
- 9/22/09 12:35 am
- Агата Кристи — Звёздное гестапо (saite ved uz youtube, tikai muzons, klipa nau) tūūūlkojums no RU uz LV.
Ieraksts veltīts SPECIĀLI medību sezonai.
Pasākuma sponsōrs: Piebalgas alus un mana nu jau anihilētā rītdiena/šodiena.
* * *
Agata Kristi — Zvaigžņu Gestapo.
Piena Ceļa leģionāri —
Nopietni un stipri zēni.
Lido zvaiģžņu gestapo kuģis
No Kosmiskās Rītausmas stacijas.
Galvās — naģenes, uz krūtīm
Mirdz zelta akselbantes.
Viņi — tādi švīti un franti
No Kosmiskās Rītausmas stacijas.
Dumpīgā Jupitera flote sakauta,
Apspiests Marss, pazemota Venēra.
No leģionāra dzelžainās gaitas
Visums baidās un dreb.
Bet tas, kurš paslēpies no viņiem uz Mēness,
Dzīvs no turienes nav atgriezies.
Saskaņā ar uzstādīto kursu
Kuģis tuvojas Zemei.
Kosmiskās Rītausmas stacijai
Ziņo zvaigžņu gestapo:
«Mēs piezemējāmies, nolaidām trapus
Un ķeramies pie plāna Nr. 3 izpildes.
Nedzirdami un neredzami naktī
Ne ar ko neievērojamai iezemietei
Ar šļircēm ievadām zelta putiņas
No maģiskā Piena Ceļa».
Aiztrauksies garām rūpjpilnās dienas
Un, priecīgi laižot debesīs slienas,
Piedzims uz Zemes pēdējais fīrers,
Kosmosa un mazās Zemes dēls!
-
2 commentsLeave a comment
- 319., 320., 321. lappuse
- 9/20/09 09:50 am
- Drukāšanas statistika: 37 minūtes, 7606 baiti.
* * *
kuģis būs pienācis pietiekoši tuvu, lai vai nu sadzirdētu mūsu saucienus, vai arī ieraudzītu mūs, jo pēc trim dienām vajadzēja iestāties pilnam mēnesim un nakts bij diezgan gaiša. Ja reiz būsim nokļuvuši uz kuģa un ja arī nepagūsim brīdināt to no draudošām briesmām, tad tomēr būsim darījuši visu, kas šādos apstākļos iespējams. Vairāk reižu man likās, ka «Nautils» gatavojas uzbrukt. Bet viņš tikai pielaida ienaidnieku tuvāk un tad atkal brauca projām parastajā ātrumā.
Tā nakts labu laiku ritēja bez kādiem sevišķiem notikumiem. Mēs gaidījām acumirkli, kad varēsim sākt rīkoties. Ārkārtīgi uztraukti runājām maz. Neds Lends traucās pēc iespējas ātrāk tikt jūrā. Es pūlējos viņu atturēt. Pēc manām domām, «Nautils» uzbruks ūdens virspusē, un tad bēgšana būs ne tikvien iespējama, bet pat viegla.
Nemiera dzīts, es pulksten trijos rītā atkal izgāju uz klāja. Kapteinis Noemo vēl vienmēr bij turpat. Viņš stāvēja izslējies kuģa priekšgalā zem sava karoga, ko viegls vējiņš plivināja pār viņa galvu. Svešo kuģi viņš ne uz acumirkli neizlaida no acīm. Viņa caururbjošais skatiens likās to pievelkam klāt, suģestējam un drošāk par velkoni virzām to sev līdzi! Šajā acumirklī mēness pārslīda meridianam. Austrumos uzlēca Jupiters. Dabas brīnišķīgā klusumā debess un okeans likās sacenšamies rāmumā; zvaigžņu atspulga jūras līmenī ņirbēja spilgtāk un krāšņāk kā jebkad šajā skaistajā spogulī. Visa mana būtne notrīsēja, salīdzinot šo dabas elementu dziļo klusumu un saskaņu ar to ienaida trauksmi, kas plosījās nenotveramā «Nautila» telpās.
Kuģis turējās divi jūdzes attālu no mums. Nenovērsdamies tas sekoja slīdošajam fosforiskajam spīdumam, kas apzīmēja «Nautila» atrašanās vietu. Es redzēju viņa zaļās un sarkanās ugunis un lielo, augstajā fokmastā uzkārto lukturi. Blāvā spīdumā atēnojās viņa takelaža, bij redzams, ka viņš brauc ar vislielāko tvaiku. Dzirksteļu šaltis un kvēloši ogļu izdedži visapkārt zvaigžņoja gaisā.
Tā es nostāvēju līdz pat sešiem, bet visu laiku kapteinis Nemo likās mani nemaz neredzam. Kuģis bij no mums vēl pusotras jūdzes atstatu; gaismiņai austot, viņš atsāka apšaudīšanu. Nu vairs nevarēja būt tālu «Nautila» uzbrukuma acumirklis, un es ar saviem biedriem uz visiem laikiem atstāsim šo cilvēku, kuru es tomēr nedrīkstēju vainot.
Es patlaban taisījos kāpt lejā un sagatavot viņus, kad kapteiņa palīgs iznāca uz klāja. Vairāki matroži to pavadīja. Kapteinis Nemo tos neredzēja
319
vai likās neredzam. Kaut kas te tika sarīkots, ko varēja saukt par «Nautila» gatavošanos uz kauju. Šī gatavošanās bij ļoti vienkārša. Dzelzs margas, kas ieslēdza klāju, tika nolaistas lejup. Tāpat stūrmaņa kabine un prožektora izdobums ievirzīti kuģa iekšienē, tā ka neizcēlās vairs pāri korpusam. Garā metala cigara ārpusē nepalika vairs nevienas izcilas, kas traucētu viņa kustības.
Es atgriezos salonā. «Nautils» vēl vienmēr turējās ūdens virspusē. Rīta ausma jau mazliet gaismoja ūdens virsējo slāni. Viļņiem rāmi pludojot, logu stikli iekvēlojās lēcošās saules sarkanajā blāzmā.
Ausa 2. jūnija šausmīgā diena.
Pulksten piecos laga rādīja, ka «Nautila» gaitas ātrums samazinās. Es sapratu, ka viņš ienaidnieku pielaiž tuvāk. Lielgabalu šāvieni sāka dārdēt arvien biežāk. Lodes cirtās ūdenī un, savādi svilpdamas, šķēla to.
— Mīļie draugi, — es teicu, — brīdis ir klāt. Vēl vienu rokas spiedienu, un tad dievs lai sargā mūs!
Neds Lends bij cieti apņēmīgs, Konsels mierīgs, es, pārāk uztraukts, tikko varēju savaldīties.
Mēs iegājām bibliotekā. Tajā acumirklī, kad vēru durvis uz kāpņu izeju, es izdzirdu, ka lūka augšā spēji aizvērās.
Kanadietis traucās pa kāpnēm, bet es viņu aizturēju. No ūdens šalkšanas es sapratu, ka kuģa rezervuari pieplūst. Tiešām, pēc brīža «Nautils» bij jau nogrimis dažus metrus zem jūras līmeņa.
Es sapratu, kāpēc tas tā. Bij jau par vēlu rīkoties. «Nautils» nedomāja uzbrukt ienaidnieka kuģim virspusē, kur tas aizsargāts metala bruņām, bet gan zem iegrimes līnijas, kur tā korpuss nav apsegts metala plāksnēm.
Mēs atkal bijām iesprostoti un spiesti būt par lieciniekiem gaidāmajai drūmajai dramai. Starp citu, mums neatlika daudz laika pārdomām. Atgriezušies manā kajitē, ne vārda nerunādami, mēs skatījāmies cits citā. Es biju galīgi apmākts. Neviena doma vairs nerosījās manā galvā. Es biju kā cilvēks, kas katru acumirkli sagaida atskanam apdullinošu sprādzienu. Es gaidīju, es klausījos, — visa mana būtne bij pārvērtusies vienā dzirdē!
«Nautila» gaita bij kļuvusi daudz ātrāka. Kuģis ieskrējās. Viss tā korpuss trīsēja.
Piepeši es iekliedzos. Bij notikusi sadursme, gan samērā necik stipra. Es samanīju, ar kādu spēku ieurbās tērauda durklis. Dzirdēju švirkstoņu un krakstēšanu. Ar savas skrejas sparu «Nautils» izgāja cauri kuģa sienai tikpat viegli kā buru šuvēja adata audeklam!
320
Es vairs nevarēju norimties. Kā bez prāta metos laukā no savas kajites un ieskrēju salonā.
Kapteinis Nemo bij tur. Kluss, drūms un nepielūdzams viņš tur stāvēja un skatījās pa logu kreisajā pusē. Milzīgais kuģis lēnām grima ūdenī, un, lai labāk novērotu viņa bojā eju, «Nautils» nonirās tam līdzi bezdibenī. Desmit metru atstatumā es vispirms ieraudzīju kuģa ielauztos sānus, pa kuriem ūdens ieplūda ar pērkonam līdzīgu rūkoņu, pēc tam divas rindas lielgabalu un aizsarga tīklus. Pa kuģa klāju kustējās melnas ēnas. Ūdens strauji cēlās. Nelaimīgie ļaudis tvērās pie tauvām, rāpās uz mastiem un ķepurojās ūdenī. Tas bij ūdens uzplūdu pārsteigtu cilvēku skudru pūznis!
Sastindzis, šausmu pārņemts, gaisā saslietiem matiem, plaši ieplestām acīm, aizrautu elpu un bez balss es skatījos. Arī es skatījos! Drausmīgā aina manus skatienus bij piekalusi logam.
Milzīgais kuģis lēnām grima. Viņam sekodams, «Nautils» novēroja katru viņa kustību. Tad piepeši atskanēja sprādziens. Saspiestais gaiss uzspridzināja kuģa klāju, it kā iekštelpās būtu izcēlies ugunsgrēks. Ūdens spiediens bij tik spēcīgs, ka atsvieda «Nautilu» nostāk. Tad nelaimīgais kuģis sāka grimt ātrāk. Parādījās cilvēkiem aplipušās tauvas un rājas un pēdīgi grotmasta gals. Pēc tam šī tumšā masa pazuda pavisam, šausmīgā ūdens virpulī aizraudama līdz visu šo miroņu pulku ...
Es pagriezos pret kapteini Nemo. Šis briesmīgais soģis, īstais atriebības erceņģelis, vēl vienmēr skatījās. Kad viss bij pabeigts, viņš pavērsās pret savas istabas durvīm, atvēra tās un iegāja iekšā. Es ar skatieniem to pavadīju. Pie dibensienas zem viņa varoņu portrejām es ieraudzīju arī kādas jaunas sievietes un divu mazu bērnu portrejas. Brīdi kapteinis Nemo izstieptām rokām skatījās tajās, tad noslīga ceļos viņu priekšā un izplūda skaļās raudās.
XXII
KAPTEIŅA NEMO PĒDĒJIE VĀRDI
Pēc šī drausmīgā skata logu aizvirtņi tika noslēgti, bet ugunis salonā neiededzināja. Tumsa un klusums valdīja «Nautila» iekšienē. Ārkārtīgā ātrumā viņš brauca prom no šīs posta un izmisuma vietas simt pēdu zem jūras līmeņa. Uz kurieni viņš tagad devās? Uz ziemeļiem vai dienvidiem? Kurp bēdza šis cilvēks pēc tāda šausmīga atriebības darba?
321
-
0 commentsLeave a comment
- 316., 317., 318. lappuse
- 9/17/09 08:47 am
- Drukāšanas statistika: 30 minūtes, 7142 baiti.
* * *
protam peldēt. Profesora kungs lai ļauj man aizvilkt viņu pa ūdeni līdz tam kuģim, ja viņš gribētu sekot Nedam Lendam.
Es nepaguvu atbildēt, kad balts dūmu mutulis pavērpās kara kuģa priekšgalā. Pēc dažām sekundēm kāds smags priekšmets, iekrizdams jūrā, uzšļāca augstu ūdens šļakatu «Nautila» pakaļējā galā. Tūliņ pēc tam mani apdullināja lielgabala dārdi.
— Kā? — es iesaucos. — Viņi šauj uz mums!
— Braši zēni! — kanadietis murmināja.
— Tātad viņi nedomā, ka mēs esam avarējuša kuģa ļaudis, kas uzrāpušies uz kāda vraka!
— Lai profesora kungs neņem ļaunā, — Konsels sacīja, no drēbēm nopurinādams ūdeni, ko otrā lode viņam bij uzšļākusi. — Lai profesora kungs neņem ļaunā, viņi mūsu kuģi noturējuši par narvali un bombardē to.
— Bet viņi taču var skaidri redzēt, ka te darīšana ar cilvēkiem!
— Varbūt tāpēc arī šauj, — Neds Lends prātoja, manī lūkodamies.
Piepeši man ienāca prātā kāda doma. Bez šaubām, «Nautila» noslēpums bij atklāts. Bez šaubām, sadursmē ar «Ābramu Linkolnu», kad kanadietis meta «Nautilam» ar savu harpunu, kapteinis Faraguts bij izpratis, ka domātais narvalis ir zemūdens kuģis, bīstamāks nekā pārdabisks valis!
Jā, tā tam vajadzēja būt, un tagad katrā ziņā pa visām jūrām meklēja šo bīstamo iznīcinātāju kuģi.
Tiešām bīstamo, ja pieņem, ka kapteinis Nemo izlieto savu «Nautilu» kā atriebības ieroci! Vai arī tajā naktī Indijas okeanā, kad ieslēdza mūs kajitē, viņš neuzbruka kādam kuģim? Vai koraļu kapsētā paglabātais cilvēks nebij vienkārši «Nautila» uzbrukuma seku upuris? Jā, tagad es par to biju pārliecināts. Tikai tā tas varēja būt. Kapteiņa Nemo noslēpumainā būtne man tagad jau mazliet atklājās. Un, ja arī viņa personība vēl bij nezināma, tomēr pret to apvienojušās tautas nevajāja vairs kādu fantastisku būtni, bet dzīvu cilvēku, kas juta pret viņām neizdzēšamu ienaidu! Visa šī drausmīgā pagātne pacēlās manu acu priekšā. Drauga vietā uz šā kuģa, kas mums tuvojās, mēs varējām sastapt tikai nesaudzīgus ienaidniekus.
Pa to laiku lodes arvien biežāk krita ap mums. Dažas no tām, atsitušās ūdens virspusē, ar rikošetu atsprāga un nogrima diezgan tālu. Neviena pati neķēra «Nautilu».
Bruņotais kuģis bij vairs tikai jūdzes trīs attālu. Lai gan kanonade
316
pastiprinājās, kapteinis Nemo nerādījās uz klāja. Un tomēr, ja kāda no šīm koniskajām lodēm trāpītu «Nautilu», tas viņam varētu būt bīstami.
Kanadietis man teica:
— Profesora kungs, mums tomēr jālūko izkļūt no šā kļūmīgā stāvokļa. Dosim tiem zīmi! Velns lai parauj! Varbūt viņi sapratīs, ka esam godīgi cilvēki!
Neds Lends izvilka mutautiņu, lai ar to pavēcinātu gaisā. Bet, tikko viņš to bij izvilcis, dzelzs roka sagrāba to, un par spīti savam lielajam spēkam kanadietis nokrita zemē.
— Nelaimīgais! — kapteinis iesaucās. — Vai tu vēlies, lai «Nautils» tevi uzdur uz sava ilkņa, iekams dodas pret kuģi?
Bij baismīgi dzirdēt kapteini Nemo, bet vēl baismīgāk to redzēt.
Viņa seja bij kļuvusi gluži balta, jo sirds aiz uztraukuma tam sažņaudzās. Acu redzokļi bij drausmīgi saraukušies. Viņš nerunāja, bet rēca. Noliecies viņš turēja kanadieša plecu sažņaugtu savās rokās. Tad, palaidis to vaļā un pagriezies pret kara kuģi, kura lodes lidoja ap mums, viņš izsaucās:
— Ā! Tu zini, kas es esmu, nolādētās varas kuģis! Man nav vajadzīgs tavu krāsu, lai pazītu tevi! Paraugies! Es tev parādīšu savējās!
Un kapteinis Nemo piestiprināja kuģa priekšgalā melnu karogu, tādu pašu, kādu bij uzspraudis dienvidpolā.
Tajā acumirklī kāda lode trāpīja «Nautilu», neiedragājusi to, atsitās kapteiņa tuvumā un, sāņus atlēkusi, nogrima jūrā.
Kapteinis Nemo paraustīja plecus. Tad viņš pagriezās pret mani.
— Ejiet lejā! — viņš man skarbi uzsauca. — Jūs ar saviem biedriem.
— Kapteiņa kungs! — es atsaucos. — Vai jūs gribat uzbrukt tam kuģim?
— Es to nogremdēšu!
— To jūs nedarīsiet!
— To es darīšu, — kapteinis Nemo auksti atbildēja. — Ne jau jums mani tiesāt, profesora kungs. Liktenis nolēmis pieredzēt jums to, ko nenāktos redzēt. Man uzbrūk. Atmaksa būs briesmīga. Ejiet!
— Bet kas tas ir par kuģi?
— Jūs to nezināt? Jo labāk! Mazākais, tā piederība paliks jums nezināma. Kāpiet lejā!
Kanadietim, Konselam un man atlika tikai paklausīt. Piecpadsmit «Nautila» matrožu bij sastājušies ap kapteini un ar neapslēpjamu ienaidu nolū-
317
kojās kuģī, kas tiem tuvojās. Bij redzams, ka tā pati atriebības tieksme kvēloja arī viņu sirdīs.
Nokāpdams lejā, es dzirdēju, ka vēl viena lode trāpīja «Nautila» sienu, un kapteinis iekliedzās:
— Šaju vien, negudrais kuģi! Izšķied vien savas lodes! «Nautila» durklim tu tomēr neizbēgsi. Tikai šī nav īstā vieta, kur tevi nogremdēt. Es nevēlos, lai tavas drupas nogultos līdzās «Atriebēja» slavenajām drupām!
Es iegāju savā kajitē. Kapteinis ar palīgu bij palikuši uz klāja. Skrūve patlaban sāka darboties. «Nautils» ātrā gaitā aizbrauca tik tālu, ka svešā kuģa lodes to vairs nevarēja sniegt. Vajāšana turpinājās, bet kapteinis Nemo pagaidām tikai turējās drošā atstatumā.
Ap četriem novakarē es vairs nespēju savaldīt savu nepacietību un nemieru un devos uz kāpnēm. Lūka bij vaļā. Es traucos laukā uz klāja. Kapteinis vēl vienmēr staigāja uzbudināts. Viņš neizlaida no acīm kuģi, kas bij redzams vēja pusē piecas vai sešas jūdzes attālu. «Nautils» lieca lokus ap to kā meža zvērs un, ļaudams sevi vajāt, vilināja kuģi arvien tālāk uz austrumiem. Tomēr pats uzbrukt vēl netaisījās. Varbūt viņš vēl šaubījās.
Es beidzamo reizi gribēju lūgt kapteini Nemo, bet viņš pārtrauca mani pusvārdā:
— Taisnība un tiesa ir manā pusē! — viņš teica. — Es esmu apspiestais, un, lūk, tur ir apspiedējs! Viņa dēļ es esmu pazaudējis visu, ko mīlēju, cienīju un pielūdzu: tēvzemi, sievu, bērnus, tēvu un māti — it visu! Viss ko es tā ienīstu, atrodas tur! Cietiet klusu!
Es pametu pēdējo skatu uz kara kuģi, kas pastiprināja tvaiku. Tad nogāju lejā pie Neda un Konsela.
— Mēs bēgsim! — es iesaucos.
— Tas ir jauki! — Neds Lends teica. — Kas tas ir par kuģi?
— To es nezinu, bet, lai kas viņš būtu, pirms iestāsies nakts, viņš tiks nogremdēts. Labāk aiziet bojā līdz ar to nekā būt līdzdalībniekam atriebībā, par kuras tiesībām nav iespējams pārliecināties.
— Es arī domāju tāpat, — Neds Lends mierīgi teica. — Nogaidīsim nakti.
Pienāca nakts. Kuģī valdīja dziļš klusums. Kompass rādīja, ka «Nautils» nebij mainījis virzienu. Es dzirdēju, ka viņa skrūve vienmērīgi kūla ūdeni. Kuģis brauca ūdens virspusē, bij samanāms, ka viņš viegli zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.
Es ar saviem biedriem bijām vienojušies aizbēgt tajā acumirklī, kad
318
-
0 commentsLeave a comment
- 313., 314., 315 lappuse
- 9/16/09 07:48 am
- Drukāšanas statistika: 36 minūtes, 6875 baiti.
* * *
skaidri noprotams, ka tas meklē kādu zināmu vietu okeanā. Tāpat kā vakar, kapteinis Nemo iznāca izmērīt saules augstumu. Jūra bij rāma un debess dzidra. Austrumos pie apvāršņa skaidri iezīmējās liela tvaikoņa apveidi. Nekāda karoga neredzēja tā mastos, un es nevarēju uzzināt, kādai valstij tas pieder.
Acumirkli, iekams saule vēl nebija sākusi slīdēt pāri meridianam, kapteinis Nemo paņēma sekstantu un vēroja ar vislielāko uzmanību. Pilnīgi mierīgā jūra netraucēja viņa pētījumu. «Nautils» bij apstājies, nesvārstījās un nešūpojās.
Es tajā brīdī arī biju uz klāja. Novērojumu beidzis, kapteinis tikai pateica:
— Te ir tā vieta.
Tad viņš pa lūku nokāpa lejā. Vai gan viņš bij pamanījis kuģi, kas likās mainām virzienu un mums tuvojās? Es to nevarēju pateikt.
Es atgriezos salonā. Lūka tika noslēgta, es dzirdēju, ka ūdens šalca, rezervuaros ieplūzdams. «Nautils» stāvus grima lejup, jo skrūve bij apturēta un nedarbojās. Pēc kāda brīža viņš astoņi simti trīsdesmit triju metru dziļumā apstājās jūras dibenā.
Ugunis pie salona griestiem apdzisa. Logu aizvirtņi atvērās, un es redzēju jūru pusjūdzi tālu visapkārt spilgti apgaismotu. Paskatījies pa logu kreisajā pusē, es redzēju vienīgi bezgala plašu un rāmu ūdens klaju.
Labajā pusē es ieraudzīju prāvu paaugstinājumu, kas saistīja manu uzmanību. Tur likās kādas sniegbaltu gliemežvāku it kā ledus segas pārklātas drupas. Uzmanīgi aplūkojot, man šķita, ka tas ir kuģis bez mastiem, nogrimis dzelmē ar priekšgalu. Protams, šī katastrofa bij notikusi sen. Ja kuģa korpuss tā pārklāts ūdens kaļķu nosēžņiem, tad tas katrā ziņā jau daudz gadu nogulējis okeana dibenā.
Bet kas tas bij par kuģi? Kādēļ «Nautils» brauca šurp apmeklēt tā kapu? Varbūt tas nemaz nebij vienkārši nogrimis kuģis?
Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kapteini runājam lēnā balsī:
— Kādreiz šo kuģi sauca par «Marselieti». Tam bij septiņdesmit četri lielgabali, un ūdenī to nolaida 1762. gadā. 1778. gada 13. augustā tas, Lapaipa-Vertjē vadīts, drošsirdīgi cīnījās ar «Prestonu». 1779. gada 4. jūlijā līdz ar admiraļa d’Estena eskadru piedalījās Granadas ieņemšanā, 1781. gada 5. septembrī grafa de Grasa kaujā Čezpika jūras līcī. 1794. gadā franču republika mainīja tā nosaukumu. Tā paša gada 16. aprilī kuģis Brestā pievienojās Vilarē-Žuaza eskadrai, kurai bij uzdots admiraļa
313
van Stabela vadībā aizvest labības transportu no Amerikas. 11. un 12. periala1 Republikas otrā gadā šī eskadra sastapās ar angļu kuģiem. Profesora kungs, šodien ir 13. perials, proti, 1868. gada 1. jūnijs. Taisni pirms septiņdesmit četriem gadiem šis kuģis šajā pašā vietā 47° 24′ platuma un 17° 28′ garuma pēc varonīgas kaujas zaudēja trīs mastus un trešdaļu ļaužu; ūdens pieplūdušām kajitēm, tālākai cīņai nespējīgs tas nogrima ar visiem trīs simti piecdesmit sešiem jūrniekiem, bet nepadevās. Piesitis kuģa priekšgalā karogu, tas pazuda zem ūdens ar saucienu: «Lai dzīvo republika!»
— Atriebējs! — es iesaucos.
— Jā, profesora kungs, «Atriebējs»! Skaists vārds! — kapteinis Nemo čukstēja, rokas uz krūtīm sakrustojis.
XXI
ATRIEBĪBA
Šī runa, bojā gājušā kuģa drausmīgā aina, mierīgie iesāktais stāsts par patriotisko kuģi un dziļais saviļņojums, ar kādu šis dīvainais cilvēks izrunāja zīmīgo vārdu «Atriebējs» — viss tas mani ārkārtīgi uztrauca. Acu es nenovērsu no kapteiņa. Rokas pret jūru izstiepis, liesmainu skatienu viņš vēroja slavenās paliekas. Varbūt es nekad nedabūšu zināt, kas viņš ir, no kurienes viņš nāk un kurp dodas; bet es arvien skaidrāk un skaidrāk redzēju, kā cilvēks ņem pārsvaru pār zinātnieku. Ne aiz vienkāršas mizantropijas kapteinis Nemo ar saviem biedriem ieslēdzies «Nautila» sienās, bet neprātīga vai cēla ienaida pēc, ko laiks nav spējis mazināt.
Vai šis ienaids vēl tiecas pēc atriebības? To man rādīs visdrīzākā nākotne.
Pa to laiku «Nautils» lēnām cēlās uz ūdens virspusi; «Atriebēja» paliekas pamazām pazuda skatienam. Drīz viegla šūpošanās liecināja, ka esam jau virs līmeņa.
Tajā acumirklī atskanēja dobjš sprādziens. Es skatījos uz kapteini. Viņš nepakustējās.
— Kapteiņa kungs, — es teicu.
Viņš neatbildēja.
———————
1 Franču revolucijas kalendara 9. mēnesis. Red.
314
Es atstāju viņu vienu un devos uz klāja. Kanadietis un Konsels tur bij jau priekšā.
— No kurienes tas sprādziens? — es vaicāju.
Skatījos uz to pusi, kur pirmiņ pamanīju svešo kuģi. Tas bij piebraucis tuvāk «Nautilam», un bij skaidri redzams, ka viņš pastiprināja tvaiku. Sešas jūdzes to šķīra no mums.
— Lielgabala šāviens, — Neds Lends teica.
— Kas tas ir par kuģi, Ned?
— Pēc mastiem un takelažas spriežot, kara kuģis, — kanadietis atteica. — Kaut tas mums uzbruktu un nogremdētu šo nolādēto «Nautilu»!
— Draugs Ned, — Konsels atbildēja. — Ko tad viņš «Nautilam» var padarīt? Vai tas var nogrimt zem ūdens un tad uzbrukt? Vai tas var mūs apšaudīt no jūras dibena?
— Sakiet, Ned, — es vaicāju, — vai jūs varētu pateikt, kādas valsts šis kuģis?
Sarauktu pieri, nolaistiem acu plakstiem, piemiegtām acīm kanadietis ar visasāko skatienu brīdi vēroja kuģi.
— Nē, profesora kungs, — viņš atbildēja, — es nevaru pateikt, kurai valstij tas pieder. Karoga viņam nav. Bet es to droši varu teikt, ka tas ir kara kuģis, jo grotmasta galā viņam plīvo garš vimpelis.
Kādu ceturtdaļstundu mēs vērojām kuģi, kas mums tuvojās. Es tomēr nevarēju noģist, vai viņš tādā attālumā pamanījis «Nautilu», un vēl mazāk to, vai viņš zina, ka šis te ir zemūdens kuģis. Drīz vien kanadietis man paziņoja, ka tas esot liels kara kuģis ar durkli un diviem bruņotiem klājiem. Biezi melnu dūmu mutuļi vērpās no viņa abiem skursteņiem. Buras satītas gulēja gar rājām. Priekšgalā neredzēja karogu. Tādā attālumā vēl nebij iespējams saskatīt, kāda krāsa tā vimpelim, kas kā šaura lenta plīvoja masta galā.
Kuģis tuvojās ātri. Ja kapteinis Nemo pielaistu to tuvāk, mums varēja rasties cerības uz izglābšanos.
— Profesora kungs, — Neds Lends teica, — kad kuģis būs jūdzi atstatu no mums, es metīšos jūrā un ieteicu arī jums darīt to pašu.
Es nekā neatbildēju uz kanadieša priekšlikumu, tikai lūkojos uz kuģi, kas auga lielāks ar katru acumirkli. Lai tas būtu angļu, franču vai amerikaņu kuģis, nebija šaubu, ka tas mūs uzņems, kad nokļūsim līdz tam.
— Profesora kungs atcerēsies, — Konsels teica, — ka mēs kaut cik
315
-
0 commentsLeave a comment
- 310., 311., 312. lappuse
- 9/15/09 10:42 am
- Drukāšanas statistika: 37 minūtes, 7396 baiti.
* * *
skaits būtu bezgalīgs. Vai tu zini, cik daudz ikru ir vienai pašai mātītei?
— Nu teiksim, — Konsels prātoja, — vislielākais pieci simti tūkstošu.
— Vienpadsmit miljoni, mīļais draugs.
— Vienpadsmit miljoni! To nu gan es neticēšu, mazākais, kamēr nebūšu saskaitījis!
— Saskaiti, Konsel! Bet drīzāk tu būsi pie mērķa, ja ticēsi man. Bez tam franči, angļi, amerikaņi, dāņi un norveģi mencas izzvejo tūkstošiem. Viņas tiek patērētas tik lielā skaitā, ka, tikai pateicoties ārkārtīgai vaislas spējai, tās vēl atrodamas jūrā. Vienā pašā Anglijā un Amerikā pieci tūkstoši kuģu ar septiņdesmit pieci tūkstoši cilvēkiem nodarbojas ar mencu zveju. Katrs kuģis izzvejo caurmērā četrdesmit tūkstošus zivju, tātad pavisam kopā divdesmit piecus miljonus. Gar Norveģijas krastmalām notiek tas pats.
— Labi, — Konsels atbildēja. — Es piekrītu profesora kungam. Skaitīt nav vērts.
— Ko skaitīt?
— Vienpadsmit miljonu ikru. Bet gribu tikai piebilst.
— Ko?
— Ja tie visi attīstās, pietiktu četru zivju, lai apgādātu visu Angliju, Ameriku un Norveģiju ar zivīm.
Braucot pa Ņufaundlendas sēkli, gandrīz vai skarot dibenu, es skaidri redzēju garās auklas ar pāri simts āķiem, kādas katra zvejnieka laiva te izmet dučiem. Maza enkurīša lejup vilktas, ar korķa pludiņa palīdzību viņas turējās ūdens virspusē. «Nautilam» ļoti uzmanīgi bij jāizlokās pa šo zemūdens tīklu spraugu.
Tomēr pārāk ilgi viņš nepalika šajā apvidū, pa kuru brauc tik daudz kuģu. Viņš novērsās līdz četrdesmit otrajam platuma gradam. Tur uz Ņufaundlendas un Senžana salas nobeidzas transatlantiskā kabeļa līnija. «Nautils» no ziemeļu virziena novērsās pret austrumiem, itin kā brauktu pa šo līdzeno augstieni, kur novietots telegrafa kabelis un kuras izloki ar rūpīgu mērīšanu ārkārtīgi sīki atzīmēti.
17. maijā es aptuveni pieci simti jūdžu attālu no Senžana divi tūkstoši astoņi simti metru lielā dziļumā pirmo reizi ieraudzīju zemē izstieptu kabeli. Konselam es iepriekš par to nekā nebiju teicis, tāpēc viņš iedomājās ieraudzījis tur milzīgu jūras čūsku un tūliņ pēc paraduma sāka ierindot
310
to zināmā klasē. Es laupīju puisim tā iluzijas un par atalgojumu pastāstīju dažus sīkumus no šā kabeļa pagātnes.
Pirmais kabelis tika ierīkots 1857. un 1858. gadā; bet, pārraidījis apmēram četri simti telegrammu, tas sabojājās. 1863. gadā inženieri konstruēja jaunu kabeli trīs tūkstoši četri simti kilometru garumā un četri tūkstoši pieci simti tonnas smagu. To nosūtīja jūrā ar «Great-Eastern», bet arī šis mēģinājums neizdevās.
25. maijā «Nautils» trīs tūkstoši astoņi simti trīsdesmit seši metri lielā dziļumā nonāca tieši tajā vietā, kur bij notikusi kļūmīgā katastrofa. Tā atradās seši simti trīsdesmit astoņas jūdzes attālu no Īrijas krasta. Pulksten divos pēcpusdienā novērojuši, ka satiksme ar Eiropu pārtraukta. Inženieri, kas braukuši uz «Great-Eastern’a» nolēmuši izgriezt sabojāto daļu, ap vienpadsmitiem vakarā darbs bijis pabeigts un kabelis no jauna nogremdēts ūdenī. Bet pēc dažām dienām tas atkal pārtrūcis, un to vairs nevarējuši izvilkt no okeana dzīlēm.
Tomēr amerikaņi nelikās mierā. Uzņēmuma vadītājs — neatlaidīgais Cirus Filds ziedoja visu savu mantu un sarīkoja jaunu dalībnieku vākšanu. Saraksts drīz vien noslēdzās. Otru kabeli pagatavoja rūpīgāk. Vadu stieples izolēja ar gutaperčas ietveri, novietoja šķiedrainā vielā un ieslēdzas metala armaturā. 1866. gada trīspadsmitā jūlijā «Great-Eastern» atkal devās jūrā.
Darbs veicās labi. Tad notika šāds gadījums. Kabeli attīdami, inženieri pamanīja, ka tajā vairākās vietās sadzītas naglas, lai sabojātu tā kodolu. Kapteinis Andersons, viņa virsnieki un inženieri sapulcējās apspriesties un nolēma vainīgo, ja tas atrastos uz kuģa, bez kaut kāda tālāka sprieduma vienkārši iemest jūrā. Pēc tam noziedzīgie bojājumi vairs neatkārtojās.
23. jūlijā, kad «Great-Eastern» atradās tikai vairs astoņi simti kilometru no Ņufaundlendas, no Īrijas telegrafēja par pamiera noslēgšanu starp Prūsiju un Austriju pēc Sadovas kaujas. 27. jūlijā, braucot miglā pa jūru, jau varēja saskatīt malu. Pasākums bij laimīgi paveikts.
Es nedomāju, ka atradīšu kabeli gluži tādu pašu, kāds tas bij izlaists no darbnīcas. Garā, gliemežu paliekām aplipusī metala čūska bij pārklāta ar akmens vielu nosēžņiem un tā pasargāta no grauzējiem moluskiem. Nekādu jūras viļņu netraucēta, tā gulēja mierīgi zem lielā ūdens spiediena, kas sekmē elektriskās dzirksteles pārraidīšanu no Amerikas uz Eiropu trīsdesmit divu simtdaļu sekundu laikā.
311
Kabelis var izturēt bezgala ilgi, jo ir novērots, ka gutaperčas ietvars jūras ūdenī ar laiku paliek arvien biezāks.
Turklāt kabeļa atrašanās vieta izvēlēta visai labvēlīgi, un tas nekādā gadījumā nevar nogrimt tik dziļi, ka ūdens spiediena pēc pārtrūktu. «Nautils» izsekoja tam līdz pašai lielākai dzīlei četri tūkstoši četri simti trīsdesmit metru zem ūdens, bet kabelis tur darbojās bez jebkāda traucējuma. Tad mēs piebraucām tajā vietā, kur bij noticis 1863. gada nelaimes gadījums.
Jūras dibens tur izveido simts divdesmit kilometru platu un tik dziļu ieleju, ka Monblans, ja to tur ievietotu, ar savu virsotni nesniegtos līdz ūdens līmenim. Šo ieleju austrumu pusē ieslēdz divi tūkstoši metru augsta klints siena. Mēs nokļuvām tur 28. maijā, un «Nautils» bij vairs tikai simts piecpadsmit kilometru tālu no Īrijas krasta.
Vai kapteinis Nemo patiešām domāja braukt vēl tālāk līdz Britanijas salām? Nē. Par lielu pārsteigumu viņš pavērsās atkal pret dienvidiem un devās uz Eiropas jūrām. Aiz Pērļu salas es kādu acumirkli pamanīju Klera ragu ar Fastenē bāku, kas rāda ceļu neskaitāmiem no Liverpules un Glazgovas braucošiem kuģiem.
Tad man atkal ienāca prātā nopietns jautājums. Vai «Nautils» iedrošināsies doties arī Lamanša šaurumā? Sauszemes tuvumā Neds Lends atkal sāka nākt pie manis un nemitīgi iztaujāt. Ko es viņam varēju atbildēt? Kapteinis Nemo nerādījās. Vai viņš, kanadietim Amerikas krastus parādījis, gribēja arī man parādīt Francijas krastu?
Bet «Nautils» joprojām brauca pret dienvidiem. 30. maijā tas nobrauca garām Lenda salai, pašam tālākajam Anglijas stūrim, kas palika tā labajā pusē.
Ja kuģis gribētu iebraukt Lamanšā, viņam būtu jādodas taisni uz austrumiem. Bet to tas nedarīja.
31. maijā «Nautils» braukāja pa ūdeni savādiem apļiem, kas mani visai interesēja. Likās, ka viņš meklē kādu grūti atrodamu vietu. Pusdienā kapteinis Nemo ieradās pats vērot, kur atrodas kuģis. Man viņš neteica ne vārda. Šķita drūmāks kā jebkad. Kas viņu tā bij saskumdinājis? Vai Eiropas krastu tuvums tur bij vainīgs? Varbūt viņu nomāca atmiņas par pamesto zemi? Ko gan viņš tagad sajuta — sirdsapziņas pārmetumus vai nožēlu? Ilgāku laiku šī doma nodarbināja mani, un man bij tāda nojauta, ka drīzā laikā atklāsies kapteiņa dzīves noslēpums.
Otrā dienā, 1. jūnijā, «Nautils» braukāja gluži tāpat. Nu jau bij
312
-
0 commentsLeave a comment
- 307., 308., 309. lappuse
- 9/14/09 07:02 am
- Drukāšanas statistika: 34 minūtes, 7859 baiti.
Piezīme. Grāmatas 309. lappusē ir divas drukas kļūdas: nav ielikts punkts pirmās rindkopas beigās, pēc vārdiem «Sv. Lorenča līča», vārda «tūkstoši» vietā ir «tūktoši».
* * *
neparasto cilvēku, kas sagaidīja vētru ar paceltu galvu. — Zemu noslīguši mākoņi, pāri skriedami, skāra viļņu muguras. Starp lielajiem ūdens vāliem es vairs nemaz neredzēju sīkākos viļņus, kas parasti izveidojas to starpās. Visapkārt tikai garas, piķa melnuma bangas, kuru muguras pat nesašķīda, tik blīvas tās bij. To augstums nemitīgi pieauga. Šķita, tās pašas sevi it kā satrauca. «Nautils» gan nosvērās uz sāniem, gan slējās gaisā — gluži kā masts, briesmīgi zvalstījās, ar priekšgalu ienirdams ūdenī. Ap pieciem sākās lietus gāze, bet ne vējš, ne viļņi no tās neaprima. Vētras ātrums pat pieņēmās līdz četrdesmit pieciem metriem sekundē vai gandrīz četrdesmit ljē stundā. Tāda vētra parasti sagāž mājas, ostu pilsētās izārda dakstiņu jumtus, izjauc dzelzs režģus un svaida smagus lielgabalus. Un tomēr arī tādā viesulī «Nautils» attaisnoja kāda pazīstama inženiera vārdus: «Labi būvētam kuģim nekādas vētras nav jābaidās.» Tas nebij nekustīga klints, ko viļņi iespēj sagraut, bet tērauda ķermenis, kustīgs un paklausīgs, bez mastiem un takelažas, kas viegli turējās pretī jebkādai brāzmai.
Es uzmanīgi vēroju it kā no ķēdēm vaļā palaistās bangas. Simts piecdesmit un simts sešdesmit pieci metri garie viļņu vāli pacēlās ap piecpadsmit metru augsti, un to ātrums bij tikai uz pusi mazāks par vēja ātrumu, proti, piecpadsmit metru sekundē. To apmērs un spēks pieņēmās līdz ar jūras dziļumu. Tagad es sapratu šo viļņu nozīmi: tie iesūc sevī gaisu, noplūdina to dziļumā un līdz ar skābekli aiznes tur dzīvību. Viļņu spiediena spēku rēķina trīs tūkstoši kilogramu uz katru kvadratpēdu, pret kuru triecas.
Naktij uznākot, vētra pieauga vēl stiprāka. Tāpat 1860. gadā ciklona laikā pie Sabiedrības salām barometrs nokrita līdz septiņi simti desmit milimetriem. Krēslā es apvārsnī ieraudzīju kādu lielu kuģi smagi cīnāmies ar viļņiem. Tas gulēja dreifā un mēģināja noturēties virs ūdens. Drīz tas pavisam izgaisa tumsā.
Ap desmitiem vakarā debesis laistījās vienās ugunīs. Spilgtas zibens svītras šaudījās pa gaisu. Manas acis nevarēja izturēt šo spožumu, kamēr kapteinis Nemo lūkojās tajā tieši un likās iesūcam dvēselē šo negaisu. Plīstošo viļņu rūkoņa, vēja kaukšana un pērkona dārdi sajaucās kopā apdullinošā troksnī. Vējš likās pūšam no visām četrām debess pusēm; no austrumiem nākdams, ciklons pāri ziemeļiem, rietumiem un dienvidiem atvērsās atkal atpakaļ, gluži pretēji dienvidu puslodes vētrām.
Ak, šī Golfa straume! Patiešām tā attaisno savu vētru karalienes nosaukumu. Tā ir viņa, kas rada šos šausmīgos ciklonus ar nevienādas temperaturas gaisa slāņiem, kas atrodas virs tās.
307
Lietum sekoja vesela uguns plūsma. Lietus lāses likās pārvērtušās uguns pilienos. «Nautils» savu tērauda durkli bij paslējis gaisā kā zibeņa vadītāju, un es redzēju vairāk reižu dzirksteles nošaujamies gar to.
Galīgi salauzts un bez spēka es uz vēdera aizlīdu līdz lūkai. Atvēru to un devos salonā. Vētra bij sasniegusi visaugstāko pakāpi. Kājās nostāvēt «Nautila» iekšienē vairs nebij iespējams. Kapteinis Nemo nonāca lejā tikai ap pusnakti. Es dzirdēju, ka rezervuari pamazām pieplūst ar ūdeni, un «Nautils» lēnām nogrimst dzīlē.
Pa vaļējiem salona logiem es redzēju lielas izbiedētas zivis kā fantomus nonirstam uguņotajā ūdenī. «Nautils» grima arvien dziļāk. Es biju iedomājies, ka piecpadsmit metru dziļumā būs miers, bet nekā. Ūdens virspusē bij par daudz sabangots. Mums bij jānolaižas piecdesmit metru jūras klēpī, lai būtu drošībā.
Bet kāds tur bij miers un klusums! Kas te varētu iedomāties, ka okeana virspusē trako tik šausmīgs orkans?
XX
UZ 47° 24′ PLATUMA UN 17° 28′ GARUMA
Šīs vētras laikā mēs bijām aiztriekti vairāk pret austrumiem. Izgaisa pēdējās cerības aizbēgt Ņujorkas vai Sv. Lorenča upes apvidos. Nabaga Neds sāka noslēpties tāpat kā kapteinis Nemo. Mēs ar Konselu nemaz vairs nešķīrāmies.
Es jau teicu, ka «Nautils» bij aiztriekts vairāk pret austrumiem, pareizāk sakot, pret ziemeļaustrumiem. Vairāk dienu pēc kārtas viņš brauca, gan noniris dzīlē, gan virspus ūdens, pa jūrniekiem tik bīstamo miglu. Tā ceļas no kūstošiem ledus blāķiem, kas padara gaisu sevišķi valgu. Cik kuģi te nebij nogrimuši, orientēdamies pēc krastu uguņu maldinošās mirdzas. Cik nelaimes gadījumu te nebij noticis šīs biezās miglas dēļ! Cik daudz triecienu pret zemūdens klintīm, kur vējš apslāpē gāzmu troksni! Cik daudz kuģu te nesadūrās par spīti signalugunīm, svilpēm un brīdinājuma zvaniem!
Arī dibenā te bij redzams okeana uzvaru cīņas lauks. Tur bij redzami veci, jau dūņām apnesti kuģi; citi nesen kā nogrimuši, kuru vara apkalumos un kuģa apakšējā daļā atplaiksnīja mūsu elektrisko lampu ugunis. Starp tiem daudzi nogrimuši ar visu kravu, kuģa ļaudīm un emigrantiem, un tikai
308
statistiskas atzīmes minēja tos, kas aizgājuši bojā šajās bīstamajās vietās: pie Rasa raga, Senpola salas, Belilas jūras šauruma un Sv. Lorenča līča
15. maijā mēs bijām pie Ņufaundlendas sēkļa dienvidgala. Šis sēklis te radies no jūras sanesām. Te ir ievērojams visdažādāko organisko vielu sakopojums, ko no ekvatora atplūdinājusi Golfa straume vai arī gar Amerikas krastiem plūstošās ziemeļpola straumes. Tur atrodamas klīstošā ledus masas, sanestas ledus iešanas laikā. Šeit sakrājusies arī milzīga zivju kaulu, miljardiem bojā gājušu gliemju un zoofitu kaudze.
Jūras dziļums Ņufaundlendas sēklī nav liels, tikai dažus simt metrus. Bet dienvidu pusē atrodams spējš trīs tūktoši metru dziļš iedobums. Ap to vietu Golfa straume kļūst platāka. Tās ūdeņi izplūst uz visām pusēm. Pazūd tās straujums un temperatura, straume izvēršas par jūru.
Starp «Nautila» iztrauktajām zivīm es novēroju metru garu jūras zaķi ar melnīgsnēju muguru un oranždzeltenu vēderu; slaidās, smaragda zaļās murenas, ļoti garšīgas, karaksu ar lielām acīm un sunim līdzīgu galvu, gļotu zivis, čūsku zivis, divus decimetrus garas, melnus jūras grunduļus, garastes slaidām astēm un sudraba mirdzumā un dažādas no ziemeļjūrām ieklīdušas ātrskrējējas zivis.
«Nautila» tīklos ieķērās arī droša, stipra, spēcīgi muskuļota zivs ar dzeloņiem pakausī un spuru garos, īsts trīs metri garš skorpijs, lielākais mencu un lašu ienaidnieks, — tas bij jūras bullis, īsts ziemeļjūru iemītnieks ar tuberkulām nosētu ķermeni un iesarkanām spurām. «Nautila» matrožiem bij diezgan lielas pūles savaldīt šo dzīvnieku, kurš ar savu žaunu sevišķo iekārtojumu spēj ilgāku laiku iztikt bez ūdens.
Pēc atmiņas vēl minēšu sīkās zivtiņas, kas ziemeļjūrās ilgi mēdz sekot kuģiem, Atlantijas okeana ziemeļu apvidiem raksturīgos jugliņus, raskasus un, beidzot, mencas, kuras patiesībā varētu saukt par kalnu zivīm, jo Ņufaundlenda nav nekas cits kā zemūdens kalnājs. Kad «Nautils» brauca pa šā kalnāja šaurajām spraugām, Konsels nevarēja atturēties, neiesaucies:
— Tās ir mencas! Bet es biju iedomājies, ka viņas ir plakanas kā butes jeb plekstes!
— Cik naivi tu domā! — es atsaucos. — Zivju pārdotavā viņas ir plakanas, tāpēc ka pārdošanai pāršķērstas uz pusēm un iztīrītas. Bet jūrā tām ir vārpstveidīgo zivju izskats, un viņas lieliski var peldēt.
— Es ticu jums, profesora kungs, — Konsels atbildēja. — Bet viņu te veseliem bariem, īstais skudru pūznis!
— Ja viņām nebūtu tik daudz ienaidnieku — cilvēku un citu zivju, to
309
-
0 commentsLeave a comment
- 304., 305., 306. lappuse
- 9/11/09 07:11 am
- Drukāšanas statistika: 29 minūtes, 7428 baiti.
* * *
— Lai gan viņš mums to jau ir teicis?
— Jā. Es gribu, lai viņš mums to pasaka pēdējo reizi. Runājiet par mani, ja patīk, miniet tikai manu vārdu.
— Bet es viņu satieku reti. Viņš izvairās no manis.
— Jo vairāk iemesla uzmeklēt to.
— Labi, Ned. Es runāšu ar viņu.
— Kad? — kanadietis neatlaidīgi taujāja.
— Tad, kad viņu sastapšu.
— Aronaksa kungs, vai jūs vēlaties, lai es eju viņu uzmeklēt?
— Nē, atļaujiet man pašam. Rīt ...
— Šodien pat, — Neds Lends uzstāja.
— Lai notiek. Šodien es uzmeklēšu viņu, — es atbildēju kanadietim, baiļodamies, ka kanadietis pats visu tikai sabojās. Es paliku viens. Devis solījumu, nolēmu to tūliņ izpildīt. Man labāk patīk nokārtotas nekā kārtojamas lietas.
Es aizgāju savā kajitē. Tur es izdzirdu, ka kapteinis Nemo staigā pa blakus istabu. Izdevību viņu sastapt nevarēja palaist garām. Es pieklauvēju pie durvīm. Viņš neatsaucās. Es pieklauvēju vēlreiz un nospiedu turekli. Durvis atvērās. Es iegāju iekšā. Kapteinis bij istabā. Noliecies pār savu darba galdu, viņš manu klauvējienu nebij dzirdējis. Noņēmies šoreiz bez noteiktas atbildes neaiziet, es piegāju viņam klāt. Viņš spēji pagrieza galvu, sarauktu pieri ierunājās strupi:
— Ak, jūs tas esat! Ko jūs vēlaties?
— Parunāties ar jums, kapteiņa kungs.
— Bet es esmu aizņemts, profesora kungs. Jūs redzat, ka es strādāju. Jums es esmu devis pilnīgu brīvību palikt vienatnē, vai es sev nevarētu atļauties to pašu?
Šāda saņemšana nesolīja nekā laba. Bet es biju noņēmies uzklausīt visu, lai uz visu arī atbildētu.
— Kapteiņa kungs, — es dzedri atbildēju, — man jārunā ar jums par kādu neatliekamu jautājumu.
— Par kādu? — viņš ironiski atsaucās. — Vai esat novērojis kaut ko, kas man būtu nezināms? Varbūt jūra jums atklājusi kādu jaunu noslēpumu?
Bij redzams, ka mēs neesam sapratušies. Iekams es paspēju atbildēt, viņš norādīja uz kādu atvērtu manuskriptu, kas atradās uz galda, un teica nopietnā balsī:
— Redziet, Aronaksa kungs, šis manuskripts ir rakstīts vairākās valo-
304
dās. Tajā aprakstīti visi manu pētījumu rezultati, — tie neiznīks līdz ar mani. Šis manis parakstītais sacerējums līdz ar manas dzīves stāstu tiks ieslēgts mazā negrimstošā kārbā. Pēdējais, kurš no mums paliks dzīvs, izmetīs to jūrā, un tā aizpeldēs, kur viļņi to nes.
Ar viņa vārdu parakstīts! Viņa paša sarakstīts dzīves stāsts! Viņa noslēpums kādu dienu tomēr tiks atklāts! Bet patlaban man šis vēstījums bij tikai iemesls nodomātai sarunai.
— Kapteiņa kungs, — es atbildēju, — es varu tikai apsveikt jūsu nodomu. Jūsu pētījumi nekādā ziņā nedrīkst aiziet bojā. Taču līdzeklis, kādu jūs esat izdomājis tā publicēšanai, man liekas pārāk primitivs. Kas zina, uz kuru pusi vējš aizpūš jūsu kārbu un kādās rokās tā nonāk? Vai jūs nevarat iedomāties citu iespēju? Vai jūs pats vai kāds no jūsu ļaudīm nevarētu ...?
— Nekad, profesora kungs! — kapteinis strauji pārtrauca mani.
— Bet es ar saviem biedriem esam gatavi glabāt šo manuskriptu, un ja jūs atlaistu mūs brīvē ...
— Brīvē! — kapteinis Nemo atsaucās, pieceldamies kājās.
— Jā, kapteiņa kungs, tieši par to es gribēju parunāties ar jums. Jau septiņus mēnešus mēs esam uz jūsu kuģa, un tagad es prasu savā un savu biedru vārdā, vai jūs gribat mūs te mūžam paturēt par gūstekņiem?
— Aronaksa kungs, — kapteinis Nemo teica, — es jums varu atbildēt tikai to pašu, ko atbildēju jau pirms septiņiem mēnešiem: kas reiz nokļuvis uz «Nautila», tas to vairs neatstās.
— Tātad jūs domājat paturēt mūs mūžīgā verdzībā?
— Sauciet to, kā jums tīk.
— Bet vergam tomēr paliek tiesības allaž domāt par brīvību. Viņš izlietos katru gadījumu, lai izkļūtu no sprosta.
— Tās tiesības jums neviens neapstrīd, — kapteinis Nemo atbildēja. — Vai es kādreiz esmu jums prasījis zvērestu?
— Kapteiņa kungs, — es teicu, — ne es, ne jūs par šo jautājumu turpmāk vairs nerunāsim. Bet, tā kā reiz esam iesākuši, turpināsim līdz galam. Es nerunāju tikai pats par sevi vien. Zinātniski pētījumi ir mans dzīves uzdevums, mana kaislība, kuras labā es varu aizmirst visu citu. Tāpat kā jūs, es esmu gatavs nodzīvot savu mūžu nezināts un nepazīts, lai tikai nākamajām paaudzēm, kaut vai ar vēja un viļņu palīdzību, paliktu mana darba rezultati. Vārdu sakot, es varu jūs apbrīnot un sekot jums, nesūrodamies par savu lomu, ko mazliet tā kā saprotu; bet jūsu dzīvē vēl ir kaut kas, kāds
305
noslēpums, ar kuru ne man, ne maniem biedriem nav ne mazākā sakara. Pat tad, kad mūsu sirdis pukstēja strauji par jūsu varonību un sāpēm, mēs bijām spiesti atturēties izrādīt savas simpatijas, ko modina labi un cēli darbi, — vienalga, vai tos veiktu draugs vai ienaidnieks. Un apziņa, ka mums nav nekādas daļas par to, kas jūs šeit interesē, mani nospiež, kļūst neciešama, bet it sevišķi Nedam Lendam. Jārēķinās ar katru cilvēku tikai tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks. Vai jūs esat iedomājies, uz ko spējīgs verdzību nīstošs, brīvību alkstošs cilvēks, tāds cilvēks, kāds ir kanadietis, — ko viņš spējīgs izdomāt, kādus plānus perināt?
Es apklusu. Kapteinis Nemo piecēlās.
— Kāda daļa man gar to, ko Neds Lends domā, gudro un mēģina? Es viņu neesmu meklējis! Ne jau savas patikas pēc es viņu paturu uz kuģa! Bet jūs, Aronaksa kungs, gan varētu saprast visu, pat manu klusēšanu. Man nav vairāk ko atbildēt. Šī ir pirmā reize, kad jūs ar mani runājat par tādām lietām; lai paliktu arī pēdējā, jo par to es vairs nekā negribu dzirdēt.
Es izgāju laukā. No tās dienas mūsu attiecības kļuva ļoti vēsas. Es savu sarunu atstāstīju biedriem.
— Tagad mēs zinām, — Neds Lends teica, — ka no šā cilvēka mums nekas nav gaidāms. «Nautils» tuvojas Longailendai. Mēs bēgsim, lai arī kāds būtu laiks.
Bet debess samācās arvien vairāk un vairāk. Arvien skaidrāk bij manāmas tuvīna viesuļa pazīmes. Gaiss kļuva balsnējā piena krāsā. Apvārsnī savilkās melni atsevišķi lietus mākoņi. Zemu slīgdami, tie strauji traucās mums garām. Gari viļņu vāli vēlās pār jūru. Visi putni bij pazuduši, tikai negaisa draugi — vētras putni laidelējās apkārt. Barometrs bij stipri nokrities un rādīja spēju tvaika sabiezējumu. Vētras lēcas sastāvs elektrības iespaidā, kas piesātināja gaisu, sadalījās. Dabas elementu cīņa bij tuvu.
Vētra sāka plosīties 18. maijā, tieši tajā brīdī, kad «Nautils» brauca gar Longailendu dažas jūdzes attālu no Ņujorkas. Es varu aprakstīt šo elementu cīņu, jo kapteinis Nemo aiz kādas nesaprotamas iedomas ar «Nautilu» nevis ienira dzelmē, bet visu laiku turējās virs ūdens.
Vējš pūta no dienvidrietumiem — sākumā ar piecpadsmit metru ātrumu sekundē, bet ap pulksten trijiem novakarē jau divdesmit pieci metri sekundē. Tas bij īsts viesulis.
Vētras nebaidīdamies, kapteinis Nemo novietojās uz klāja. Lai baismīgie viļņi to nenoskalotu, viņš bij ar virvi ap vidu piesējies pie kuģa. Arī es biju iznācis uz klāja, tāpat piesējies, un apbrīnoju ir vētras trakošanu, ir šo
306
-
0 commentsLeave a comment
- 302., 303. lappuse
- 9/10/09 09:48 am
- Drukāšanas statistika: 23 minūtes, 5352 baiti.
* * *
Pa šo okeana upi «Nautils» patlaban brauca. Izkļuvusi no Bahama jūras šauruma, četrpadsmit ljē plata un trīs simti piecdesmit metru dziļa tā plūst ar astoņu kilometru ātrumu stundā. Šis ātrums virzienā uz ziemeļiem nemitīgi samazinās, un var tikai vēlēties, lai šī likumība pastāvētu joprojām, jo, kā domājas novērojuši, līdz ar Golfa straumes ātrumu un virziena maiņu Eiropas klimats pārvērstos tādā mērā, ka sekas no tā nemaz nav aprēķināmas.
Ap pusdienas laiku mēs ar Konselu bijām uz klāja; es viņam pārstāstīju visus šos sīkumus par Golfa straumi. Stāstu nobeidzis, es uzaicināju viņu iebāzt roku ūdenī.
Konsels paklausīja un bij visai pārsteigts, nesajutis ne siltuma, ne aukstuma.
— Tas ceļas no tam, — es teicu, — ka Golfa straumes ūdeņi pēc izplūšanas no Meksikas jūras līča ir apmēram cilvēka asiņu siltumā. Golfa straume ir milzīgs apsildītājs aparats, kuram pateicoties Eiropas krasti plaukst mūžīgā zaļumā. Un, ja var ticēt Mori, tad, līdz pēdējam izmantojot tās siltumu, pietiktu izkausēt dzelzs upi Amazones vai Misuri lielumā.
Patlaban Golfa straumes ātrums bij divi metri divdesmit pieci centimetri sekundē. Šī straume tādā mērā atšķiras no apkārtējā okeana, kas to iežņaudz no abām pusēm, ka itin kā izceļas pāri tā aukstajiem ūdeņiem. Starp citu, tumša un ļoti bagāta sāls vielām tā ar savu koši zilo krāsu manāmi atšķiras no apkārtējiem zaļajiem ūdeņiem. Demarkacijas līnija novilkta tik asi, ka iepretim Karolinas salām, tai pāri braucot, «Nautila» durklis jau šķēla Golfa straumes ūdeņus, kamēr tā skrūve vēl griezās okeanā.
Šī starume plūdināja sev līdzi veselu īpatnēju dzīvu būtņu pasauli. Argonauti, tāpat kā Vidusjūrā, te ceļoja veseliem pūļiem.
Vēl piebildīšu, ka naktī Golfa straume, it sevišķi biežajā negaisa laikā, laistījās tādā fosforiskā spožumā, kas varēja sacensties ar «Nautila» elektriskajām ugunīm.
8. maijā mēs atradāmies iepretim Haterasa ragam pie Ziemeļkarolinas augstienēm. Golfa straumes platums tur septiņdesmit piecas jūdzes, bet dziļums divi simti desmit metru. «Nautils» joprojām brauca uz labu laimi. Kuģis šķita pamests bez jebkādas uzraudzības. Man bij jāatzīst, ka šādos apstākļos bēgšana iespējama. Apdzīvotajās krastmalās viscaur varējām atrast patvērumu. Jūrā nemitīgi braukāja tvaikoņi, kuri uztur satiksmi starp Ņujorku, Bostonu un Meksikas jūras līci, tāpat neskaitāmi mazi buru kuģi ar kabotažas kravu uz dažādām Amerikas piekrastes vietām. Varējām cerēt,
302
ka kāds no tiem mūs uzņems. Tātad apstākļi bij labvēlīgi, lai gan «Nautils» brauca trīsdesmit jūdžu attālu no Amerikas Savienoto Valstu krastiem.
Bet pastāvēja kāds nejauks šķērslis, kas kavēja kanadieša nodomu. Laiks pieturējās ārkārtīgi nelāgs. Mēs tuvojāmies apvidum, kur plosās Golfa straumes pašas saceltās vētras, viesuļi un cikloni. Mēģināt pārbraukt bangojošu jūru niecīgā laiviņā nozīmēja tikpat kā tīši doties nāvē. Neds Lends to arī pats atzina. Viņš mēģināja apspiest savu niknumu, bet tomēr grima drūmā grūtsirdībā, no kuras tikai bēgšana varētu to izārstēt.
— Profesora kungs, — viņš man todien teica, — šitam te ir jādara gals. Es gribu tikt skaidrībā. Jūsu Nemo virzās prom no cietzemes un dodas uz ziemeļiem. Bet es jums saku, man pietiek jau ar dienvidpolu, uz ziemeļpolu es nebraukšu līdzi.
— Ko lai dara, Ned, ja bēgšana patlaban nav iespējama?
— Es atkārtošu, ko jau reiz sacīju. Mums jāizrunājas ar kapteini. Jūs negribējāt nekā teikt toreiz, kad bijām jūsu zemes jūrās. Es runāšu tagad, kad esam manējās. Kad es iedomājos, ka pēc dažām dienām «Nautils» būs Jaunskotijas tuvumā un pretim Ņufaundlendai atrodas plats jūras līcis, bet šajā līcī ietek sv. Lorenča upe, mana upe, un pie šīs upes atrodas Kvebeka, mana dzimtā pilsēta, — kad visu to atminos, asins man no dusmām saskrien sejā un mati slejas stāvus. Jūs redzēsiet, profesora kungs, es vienkārši metīšos jūrā! Še es nepalikšu! Es slāpstu te nost!
Acīm redzami kanadieša pacietībai bij beigas. Viņa spēcīgā daba nevarēja tik ilgai gūstniecībai piemēroties. Viņa seja diendienā novecojās arvien vairāk. Viņš kļuva arvien drūmāks. Es varēju labi iedomāties, ko viņš pārdzīvoja, jo arī mani pašu sāka mākt grūtsirdība. Gandrīz septiņi mēneši pagājuši, kopš mēs nebijām dabūjuši nevienas ziņas no cietzemes. Vēl vairāk — kapteiņa Nemo ieslēgšanās, viņa klusēšana un pēc astoņkāju kaujas pārvērties raksturs, viss tas dzīvi šeit vērta citādu, nekā tā bij sākumā. Man bij galīgi pazudusi pirmo dienu sajūsma. Vajadzēja būt flamam kā Konselam, lai apmierinātos arī šādos apstākļos un tādā apvidū, kas domāts tikai vaļiem un citiem jūras dzīvniekiem. Patiešām, man likās, ja šim krietnajam puisim plaušu vietā bijušas žaunas, no viņa iznāktu cienījama zivs!
— Nu, profesora kungs? — Neds Lends vaicāja, redzēdams, ka es netaisos atbildēt.
— Tātad jūs, Ned, gribat, lai es prasu kapteinim Nemo, ko īsti viņš ar mums nodomājis?
— Jā, profesora kungs.
303
-
0 commentsLeave a comment
- 301. lappuse
- 9/9/09 08:23 am
- Drukāšanas statistika: 15 minūtes, 2879 baiti.
Piezīme. Pirmo reizi 301. lappuse tika iedrukāta un publicēta 2009. gada 27. janvārī. Zemāk redzama otrā versija, kurā ir pareizās pēdiņas un domuzīmes, kā arī izlabotas divas drukas kļūdas.
* * *
Kapteinis Nemo aizgāja uz savu istabu, un es viņu ilgāku laiku nedabūju redzēt. Bet kādas sāpes viņš pārcieta, jo bij taču šā kuģa dvēsele un izjuta itin visus pārdzīvojumus! «Nautils» vairs neturējās noteiktā virzienā. Tas braukāja uz priekšu un atpakaļ un kā nedzīvs ķermenis šūpojās viļņos. Skrūve bij tagad brīva, bet tomēr tā tikpat kā netika darbināta. Kuģis brauca uz labu laimi. Viņš nejaudāja aiztikt prom no pēdējās cīņu vietas, nevarēja atstāt šo jūru, kura bij nolaupījusi vienu no viņa ļaudīm.
Tā pagāja desmit dienas. Tikai 1. maijā «Nautils» atsāka savu ceļu uz ziemeļiem un nobrauca garām Lukaju salām un Bahama jūras šaurumam. Mēs tagad braucām pa lielāko no visām jūras upēm, kurai pašai savi krasti, savas zivis un sava īpatnēja temperatura. Es domāju Golfa straumi.
Tā patiešām vārda pilnā nozīmē ir upe, kura brīvi plūst pa Atlantijas okeanu un kuras ūdens nesajaucas ar okeana ūdeņiem. Tā ir sāļā ūdens upe, vēl sāļāka nekā jūra, kas to ieslēdz. Viņas vidējais dziļums ir trīs tūkstoši pēdu, vidējais platums sešdesmit jūdžu. Dažos apvidos tās plūsma aizsniedz četrus kilometrus lielu ātrumu stundā. Golfa straumes ūdeņu masas nemaināmais milzums pārsniedz visu pasaules upju ūdeņu kopumu.
Komandiera Mori atrastais Golfa straumes sākums vai, labāk sakot, vieta, no kuras viņa iztek, atrodas Gaskoņas jeb Biskajas jūras līcī. Tur sāk sakopoties tās ūdeņi, sākumā vēl vāji tiklab krāsas, ka temperaturas ziņā. No turienes tā sāk tecēt uz dienvidiem, garām ekvatorialās Afrikas krastiem, sakarsē savus ūdeņus tropiskās saules svelmē, pārkļūst pāri visam Atlantijas okeanam, aizsniedz Sanroka ragu Brazilijas krastā un tur sadalās divās attekās, no kurām viena dodas uz Antiļu salu jūrām savākt tur vēl vairāk siltuma. Un tad Golfa straume, kuras uzdevums izlīdzināt atšķirību starp dažādu apvidu nevienādajām temperaturām un sajaukt tropiskos ūdeņus ar ziemeļu ūdeņiem, iesāk savu līdzvarotājas darbu. Meksikas jūras līcī sakarsēta, tā plūst gar Amerikas krastiem augšup, aizniedz Ņufaundlendu, tur, Devisa jūras šauruma aukstās straume atspiesta, griežas atpakaļ pāri okeanam ieslīpā virzienā, plūzdama pa vienu no lielākajam loksodromēm1. Ap četrdesmit trešo platuma gradu tā atkal sadalās divās attekās; viena no tām ziemeļaustrumu pasatvēja iespaidā atgriešas atpakaļ Biskajas jūras līcī un Azoru salās, bet otrā, apsildījusi Īrijas un Norveģijas krastus, aizplūst līdz pašai Špicbergenai, kur tās temperatura nokrīt līdz četri gradi un tās ūdeņi rada no ledus brīvu jūru.
———————
1 Līka līnija zemes virsū, kura šķērso visus meridianus vienādā leņķī. Red.
301
-
0 commentsLeave a comment
- 300. lappuse
- 9/8/09 09:41 am
- Drukāšanas statistika: 9 minūtes, 2026 baiti.
* * *
kanadietis uzlēca kājās un visu savu harpunu ietrieca nezvēram līdz pat viņa trijām sirdīm.
— Es jums šo pakalpojumu biju parādā, — kapteinis Nemo teica kanadietim.
Ne vārda neatbildēdams, Neds Lends palocījās.
Cīņa bija ilgusi stundas ceturksni. Uzvarētie nezvēri pēdīgi atkāpās un pazuda zem ūdens.
Pret bākas izdobumu atspiedies, asinīm nošķiests, kapteinis Nemo stāvēja nekustēdamies un skatījās jūrā, kura bij aprijusi vienu no viņa biedriem. Lielas asaras viņam ritēja pār vaigiem.
XIX
GOLFA STRAUME
Šo šausmīgo piedzīvojumu 20. aprilī neviens no mums mūžam neaizmirsīs. Es par to rakstīju stipri uztraukts, pēc tam pārlaboju un nolasīju priekšā Konselam un kanadietim. Viņi atzina manu rakstu par faktiski pareizu, bet attēlojumā nepietiekoši spilgtu. Lai uzzīmētu šādu gleznu, nepieciešams tāds talants kā mūsu slavenākajam dzejniekam, «Jūras darbinieku» autoram1.
Es jau teicu, ka kapteinis Nemo raudāja, jūrā lūkodamies. Viņa sāpes bij neizsakāmas. Šis jau bij otrais biedrs, ko viņš pazaudēja tajā laikā, kamēr mēs bijām uz kuģa. Un tik šausmīga nāve! Šis astoņkāja briesmīgo taustekļu nožņaugtais, dzelzs žokļu sašķaidītais draugs neatdusēsies blakus saviem biedriem zem klusajiem ūdeņiem koraļu kapsētā!
Man sirdi plosīja cīņas brīdī dzirdētais nelaimīgā izmisuma kliedziens. Šis nabaga francuzis, ikdienas satiksmē aizmirsis savu dzimto valodu, atminējās to nāves brīdī pēdējam saucienam! Tātad starp šā kuģa ļaudīm, kuri tāpat kā kapteinis Nemo bēga no cilvēku sabiedrības un ar sirdi un dvēseli bij tam padevīgi, bijis arī viens mans tautietis! Vai viņš vienīgais bij Francijas pārstāvis šajā noslēpumainajā sabiedrībā, kura acīm redzot sastāvēja no dažādu tautību piederīgiem? Tā atkal bij viena no tām neatrisināmām mīklām, kuras nemitīgi rosījās manā galvā.
———————
1 Viktors Igo. Tulk.
300
-
0 commentsLeave a comment
- 297., 298., 299. lappuse
- 9/7/09 10:05 pm
- Drukāšanas statistika: 33 minūtes, 7378 baiti.
Piezīme. Tā kā 298. un 299. lappuse ir daļēji bojātas, nesalasāmās vietas tekstā ir aizstātas ar apzīmējumu «[nav salasāms]».
* * *
dzīvniekus sauc arī par galvkājiem; tās bij divreiz garākas par viņa rumpi un plīvoja kā furijas mati. Skaidri bij saskatāmi uz viņa taustekļu ārpuses divi simti piecdesmit pusapaļie piesūkļa pauguri. Brīžiem šie piesūkļi piespiedās «Nautila» logam un izspieda gaisu no iekšienes. Papagaiļa knābim līdzīgais raga purns atpletās un aizvērās vertikali. Mēle, tāpat no raga vielas ar vairākām asu zobu rindām, šaudījās laukā no mutes. Kāds dabas izdzimtenis! Molusks ar putna knābi! Viņa vārpstveidīgais, vidū resnais ķermenis ar visu gaļīgo masu varēja svērt savus divdesmit pieci tūkstoši kilogramu. Atkarībā no saniknojuma krāsa tam mainījās ārkārtīgi ātri — no zaļganpelēkas līdz sarkanbrūnai.
Par ko šis molusks tā niknojās? Bez šaubām, par «Nautilu», kurš bij bīstamāks nekā viņš pats un kuram viņa ar piesūkļiem pārklātās rokas un zobi nekā nevarēja padarīt. Un tomēr, kādi apbrīnojami radījumi šie taustekļainie, kas apveltīti ar tādu lunkanību un spēku, jo viņiem ir trīs sirdis!
Gadījums mūs bij savedis kopā ar šo kalmaru, tāpēc es negribēju palaist izdevību izpētīt labi šādas sugas galvkāji. Es apspiedu bailes un, zīmuli paņēmis, sāku to attēlot uz papīra.
— Varbūt, ka tas tiešām ir tas pats, ko gūstīja «Alektona» ļaudis, — Konsels ieminējās.
— Nē, tas nevar būt, — kanadietis sprieda, — tāpēc, ka šis ir vesels, bet tas otrais bez astes.
— Tā vēl nav nekāda pazīme, — es teicu. — Šim kustonim rokas un aste var pieaugt no jauna. Septiņos gados Bugē kalmaram aste droši vien varēja atkal izveidoties visā pilnībā.
— Vispār, — Neds Lends prātoja, — ja šis nav tas pats, tad vismaz viens no tiem.
Patiešām, aiz loga labajā pusē sāka salasīties arī citi astoņkāji. Es saskatīju septiņus gabalus. Tie barā pavadīja «Nautilu», es varēju sadzirdēt viņu knābjus šņirkstam gar tērauda sienām. Labi, ka mēs bijām drošībā.
Es turpināju savu darbu. Šie nezvēri tik noteikti turējās mums līdzi, ka likās stāvam nekustīgi uz vietas, un es tos viegli varēju pamazinātā veidā nozīmēt pa logu. Starp citu, mēs arī nebraucām visai ātri.
Piepeši «Nautils» apstājās. Kāds trieciens sašūpoja to no viena gala līdz otram.
— Vai mēs esam uzskrējuši sēklī? — es vaicāju.
— Ja arī uzskrējuši, tad tomēr jau tikuši nost, — kanadietis atbildēja. — Mēs atkal braucam.
297
Bez šaubām, «Nautils» virzījās gan uz priekšu, bet nebrauca vairs. Skrūves spārni vairs nekūla ūdeni. Pagāja kāds brīdis. Tad kapteinis Nemo, sava palīga pavadīts, ienāca salonā.
Es viņu jau ilgāku laiku nebiju redzējis. Viņš man likās drūms. Nekā mums neteicis, pat acu neuzmetis, viņš piegāja pie salona loga, palūkojās astoņkājos un pateica dažus vārdus savam palīgam. Tas izgāja. Tūliņ logu aizvirtņi noslēdzās un pie griestiem iedegās uguns.
Es tuvojos kapteinim.
— Interesanta astoņkāju kolekcija, — es teicu omulīgā balsī, kādā amatieris runātu, pie kāda akvarija vitrinas nostājies.
— Tiešām tā, dabas zinātnieka kungs, — viņš atbildēja. — Un mēs sāksim ar viņiem cīņu krūti pret krūti.
Es skatījos kapteinī un domāju, ka esmu pārklausījies.
— Krūti pret krūti? — es pārvaicāju.
— Jā, profesora kungs. Skrūve ir apstājusies. Man liekas, ka kāds no šiem kalmariem ar savu kaula galvu iesprūdis starp tās spārniem. Tāpēc mēs arī vairs nevaram pabraukt.
— Un ko jūs tagad domājat darīt?
— Pacelties virs ūdens un iznīcināt visus šos riebekļus.
— Tas ir grūts uzdevums.
— Patiešām. Elektriskās lodes ir nespēcīgas pret šiem recekļainajiem ķermeņiem, jo tur tām nav pietiekoša atspara, lai eksplodētu. Bet mēs uzbruksim viņiem ar cirvjiem.
— Un ar harpunām, — kanadietis teica, — ja jūs pieņemat manu līdzdalību.
— Esmu ar mieru, meistar Lend.
— Mēs iesiem līdzi, — es teicu. Un kopā ar kapteini Nemo mēs devāmies uz galvenajām kāpnēm.
Tur jau kāds ducis ar cirvjiem apbruņotu vīru stāvēja uzbrukumam gatavi. Arī mēs ar Konselu paņēmām cirvjus. Neds Lends satvēra savu harpunu.
«Nautils» jau bij izcēlies virs ūdens. Viens no matrožiem, kāpņu augšā stāvēdams, grieza vaļā atverāmās lūkas skrūves. Bet, līdzko tās bij laukā, lūka pati ar milzīgu sparu atsitās vaļā, acīm redzami kāda astoņkāja sūcekļainā taustekļ[nav salasāms]
Un tūliņ arī [nav salasāms] šīm garajām rokām kā čūska noslīda kāpņu spraugā, bet kādas diva[nav salasāms] citu locījās pa augšu. Ar vienu cirtienu kap-
298
teinis Nemo nošķēla šo šausmīgo taustekli, tas raustīdamies novēlās zemē pa kāpnēm.
Pa to laiku, kamēr mēs spiedāmies cits pēc cita, lai izkļūtu uz klāja, divas citas tādas pašas rokas, pa gaisu svilpdamas, nolaidās zemē, satvēra kapteinim Nemo priekšā stāvošo matrozi un ar nearvairāmu spēku pacēla to gaisā.
Kapteinis Nemo iekliedzās un metās laukā uz klāja. Mēs traucāmies viņam pakaļ.
Cik briesmīgs skats! Nelaimīgais, taustekļu piesūkļu sagrābts, šūpojās gaisā. Viņš gārdza, viņš slāpa un kliedza: «Palīgā! palīgā!» Šie franču valodā sauktie vārdi mani ārkārtīgi pārsteidza. Tātad uz kuģa bij viens mans tautietis, varbūt pat vairāki! Šis sirdi plosošais kliedziens man visu mūžu palicis atmiņā!
Nelaimīgais katrā ziņā bij pagalam. Kas varētu atsvabināt viņu no šā šausmīgā apkampiena? Tomēr kapteinis Nemo bij piesteidzies astoņkājim un ar cirvja triecienu atšķēla tam vēl vienu taustekli. Viņa palīgs satrakots cīnījās pret citiem nezvēriem, kuri pa «Nautila» sienām rāpās augšup. Arī visi pārējie matroži cirta ar saviem cirvjiem. Kanadietis, Konsels un es tāpat ar saviem ieročiem skaldījām šīs gaļīgās masas. Nejauka muskusa smaka izplūda gaisā. Tas bij tik briesmīgi!
Vienu acumirkli man šķita, ka astoņkāja saskauto nelaimīgo tomēr izdosies atbrīvot. Septiņas no astoņām rokām jau bij nocirstas. Pēdējā raustīdamās kratīja savu upuri kā spalviņu gaisā. Bet tajā acumirklī, kad kapteinis Nemo un viņa palīgs piesteidzās klāt, kustonis izšļāca strūklu melna šķidruma, kas viņam bij glabājies vēderā atsevišķā maisā. Mēs vairs nekā nevarējām saredzēt. Kad melnais mākonis izklīda, kalmars bij nozudis un līdz ar to mans nelaimīgais tautietis!
Kāds niknums mūs pārņēma pret šiem nezvēriem! Neviens vairs nerēķinājās ar sevi. Desmit vai divdesmit astoņkāju bij sarāpušies uz «Nautila» klāja un sienām. Mēs juku jukām jaucāmies pa šo sacirsto čūsku gabaliem, kuri raustījās uz klāja asiņu un melna šķidruma peļķēs. Ar katru cirtienu Neda Lenda harpuna trāpīja kalmaru pelēkzaļganās acis un izšķaidīja tās. Bet tad manu drošo biedru pasvieda zemē kāda nezvēra taustekļi, kuriem viņš nebij paguvis izvairīties. Kalmara drausmīgais knābis bij pavērts taisni pret Nedu Lendu. Katru acumirkli viņš varēja tikt pāršķelts vidū pušu. Es metos viņam palīgā. Bet kapteinis Nemo bija jau aizsteidzi[nav salasāms] priekšā. Viņa cirvis pazuda starp pavērtajiem žokļiem, un, brīnišķā kārtā izglābies,
299
-
0 commentsLeave a comment
- 296. lappuse
- 9/4/09 08:18 am
- Drukāšanas statistika: 11 minūtes, 2394 baiti.
Piezīme. Pirmo reizi 296. lappuse tika iedrukāta un publicēta 2009. gada 1. februārī. Zemāk redzama otrā versija, kurā ir pareizās pēdiņas un domuzīmes, kā arī izlabota viena drukas kļūda.
* * *
sastapis Indijas okeanā. Bet kāds atgadījums, kas pilnīgi pierāda šo gigantisko kustoņu eksistenci, noticis vēl nesen, 1861. gadā.
— Kas tas ir par gadījumu?
— Tas ir šāds: 1861. gadā ziemeļaustrumos no Tenerifas, apmēram tajā pašā platuma gradā, kur mēs patlaban atrodamies, kuģa «Alektona» ļaudis pamanījuši milzīgu kalmaru peldam ūdens virspusē. Kapteinis Bugē sācis vajāt šo kustoni ar harpunām un šauteņu šāvieniem, bet bez kādām lielām sekmēm, jo lodes un harpunas viņa mīkstajam ķermenim bez kādas atsites kā vienkāršam receklim skējušas cauri. Pēc vairākkārtējiem veltiem mēģinājumiem kuģa ļaudīm beidzot izdevies apmest moluskam apkārt cilpu. Cilpa noslīdējusi līdz pat kustoņa astes spurām un tur aizķērusies, tagad mēģinājuši nezvēru izvilkt uz kuģa, bet viņa svars bijis tik liels, ka, virvei sastiepjoties, aste notrūkusi un astoņkājis bez šā greznuma pazudis ūdenī.
— Nu, lūk, — Neds Lends sacīja. — Tas beidzot ir patiess fakts.
— Neapšaubāms fakts, mīļo Ned. Tāpēc arī ieteikts nosaukt to astoņkāji par «Bugē kalmaru».
— Un cik garš bijis tas kustonis? — Neds vaicāja.
— Varbūt apmēram seši metri? — ievaicājās Konsels, kurš, atkal pie loga nostājies, vēroja zemūdens zālāja izdobumus.
— Tieši tā, — es atbildēju.
— Vai viņa galvai nebij pieauguši astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?
— Pilnīgi pareizi.
— Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?
— Jā gan, Konsel.
— Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmīgam knābim?
— Jā, Konsel.
— Tātad, — Konsels mierīgi turpināja, ja profesora kungam nekas nav pretī, te ir tas Bugē kalmars vai vismaz kāds no viņa brāļiem.
Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie loga.
— Cik šausmīgs kustonis! — viņš iesaucās.
Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju apspiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.
Tas bij milzīga lieluma kalmars, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās «Nautilam». Viņa milzīgās nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas, vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, tāpēc šos
296
-
0 commentsLeave a comment
- 293., 294., 295. lappuse
- 9/3/09 07:50 am
- Taustiņu klabināšanas statistika: 31 minūte, 6967 baiti.
* * *
mutra krāsu plaiksnījumiem, tās izplata vējā savu plēves buru, bet zilganos taustekļus kā zīda dzijas nokarina ūdenī; no izskata skaistās meduzas, bet kodīga šķidruma pilnas un dzeļošas kā nātres, kad tām ar roku pieskaras. No zivīm milzīgās desmit pēdu garās un divi simti kilogramu smagās kaula zivis — rajas ar trīsstūrainām krūšu spurām, izliektu muguru un acīm pašā smailās galvas galā; kā bojā gājušu kuģu paliekas tās klīda pa ūdeni un reizēm kā cieši slēdzami aizvirtņi pielipa mūsu loga stiklam.
Šeit bij Amerikas balistas, kurām daba piešķīrusi tikai divas krāsas: baltu un melnu, iegarenās un gaļīgās makreles ar izdobtiem žokļiem, sešpadsmit decimetru garās albicoru pasugas skumbrijas ar īsiem aun asiem zobiem, pārklātas ar sīkām zvīņām. Tālāk veseliem bariem peldēja surmuletas, greznotas zeltotām svītrām no galvas līdz astei, kustinādamas savas mirdzošās spuras. Beidzot kā cēlās sinjoras Veroneza gleznās gar mūsu acīm aizslīda dzeltenās koraļu zivis, rotātas ar smaragda lentītēm un it kā ieģērbtas samtā un zīdā; adatainās jūras karūsas izklīda uz visām pusēm, kustinādamas savas žiglās krūšu spuras; sarkanās mulles ar savām spēcīgajām spurām it kā pļāva ūdeni, bet sudrabotās mēness zivis, sava nosaukuma cienīgas, peldēja pret ūdens apvārsni gluži kā zaigainas mēness atspulgas.
20. aprilī mēs bijām pacēlušies ap tūkstoš pieci simti metru augstāk. Tuvākā cietzeme te bij Bahamu salu archipelags, kas gluži kā laukakmeņi iznira no ūdens. Te slējās augšup zemūdens klintis un stāvās noberztu akmeņu sienas uz platiem pamatiem, bet pa starpām rēgojās melnas alas, līdz kuru dibenam pat mūsu elektriskās ugunis nesniedza. Šīs klintis bij apaugušas lielām zālēm — milzīgām laminerijām un fukusām, īstiem titanu valstības augiem.
Par šiem milzu augiem pārrunādami, mēs ar Nedu Lendu un Konselu, dabiski, atminējāmies arī milzīgos jūras dzīvniekus. Daži no tiem itin kā radīti citiem par barību. Taču patlaban pa gandrīz uz vietas stāvošā «Nautila» logu es saskatīju tikai galvenos posmkājus, garkājainās lambras, violetos krabjus un Antiļu jūrai raksturīgos clios.
Bij tā ap pulksten vienpadsmitiem, kad Neds Lends man norādīja uz kādu drausmīgu ņudzoņu lielo augu mudžeklī.
— Nu jā, — es teicu, — tur ir īstas astoņkāju mītnes, es nebrīnītos, ja dabūtu redzēt dažus no šiem briesmoņiem.
— Ko? — Konsels atsaucās. — Vienkāršos galvkāju klases kalmarus?
293
— Nē, — es atbildēju, — bet lielos astoņkājus. Draugs Neds laikam būs maldījies, jo es nekā neredzu.
— Tas būtu gan žēl, — Konsels piebilda. — Es labprāt gribētu redzēt savām acīm kādu no tiem astoņkājiem, par kuriem tik daudz stāstīts un kuri veselus kuģus ieraujot bezdibenī. Šos dzīvniekus sauc par krak...
— Kraks un diezgan, — kanadietis ironiski pārtrauca.
— Krakeniem, — uzsvēra Konsels, nobeigdams aizsākto vārdu un nepiegriezdams nekādu vērību biedra zobgalībām.
— Man to neviens nekad neiestāstīs, — Neds Lends tielējās, — ka tādi dzīvnieki vispār sastopami pasaulē.
— Kāpēc gan ne? — Konsels atsaucās. — Mēs taču noticējām profesora kunga vienzobim.
— Un kļūdījāmies, Konsel.
— Bez šaubām! Bet iespējams, ka citi tam tic vēl šodien.
— Tas var būt, — es piebildu Konselam. — Bet es gan esmu nolēmis tikai tad ticēt šim briesmonim, kad būšu vismaz vienu no tiem uzšķērdis savām paša rokām.
— Tātad, — Konsels taujāja, — profesora kungs netic milzeņu astoņkājiem?
— Kāds velns tad tiem tic? — kanadietis iesaucās.
— Daudzi cilvēki, draugs Ned.
— Zvejnieki ne. Varbūt zinātnieki!
— Atvainojiet, Ned. Zvejnieki un zinātnieki!
— Es jums apgalvoju, — Konsels teica, savilcis visnopietnāko seju, — ka pats personīgi esmu redzējis lielu kuģi tāda astoņkāja norautu jūras dibenā.
— Un jūs to redzējāt? — kanadietis vaicāja.
— Jā, Ned.
— Pats savām acīm?
— Pats savām acīm.
— Kur, ja atļaujiet zināt?
— Senmalo, — Konsels nestomīdamies atbildēja.
— Ostā? — Neds Lends atkal ironiski jautāja.
— Nē, kādā baznīcā, — Konsels atteica.
— Baznīcā! — kanadietis iesaucās.
— Jā, draugs Ned. Tā bij kāda glezna, kur uzzīmēts tāds astoņkājis, par kādu mēs runājām.
294
— Jauki! — Neds Lends atsaucās smiedamies. — Konsela kungs vienkārši dzen jokus ar mani!
— Tomēr viņam ir taisnība, — es piemetināju. — Esmu dzirdējis stāstām par šo gleznu. Bet sižets tai ņemts no kādas teikas, un jūs zināt, cik dabas zinātnei vērts tādas teikas. Bet, ja runā par nezvēriem, tad fantazija tūliņ sāk rosīties. Ne tikai to runā, ka šie astoņkāji kuģus noraujot dibenā, bet kāds Olavs Magnuss stāsta pat par jūdzi garu, vairāk salai nekā dzīvniekam līdzīgu galvkāji. Un vēl stāsta, ka Nidarosas1 biskaps reiz uzcēlis altari uz milzīgas klints. Kad viņš savu dievkalpojumu beidzis, klints sākusi kustēties un aizgājusi atpakaļ jūrā. Tā neesot bijusi nekāda klints, bet astoņkājis.
— Un tas ir viss? — kanadietis jautāja.
— Nē, — es atbildēju. — Kāds cits biskaps, Bergenas Pantopidans, savukārt stāsta par astoņkāji, uz kura muguras varējis manevrēt vesels kavalerijas pulks!
— Redzams, senlaiku bīskapi ir pratuši labi melot! — Neds Lends piezīmēja.
— Un, beidzot, senlaiku dabas zinātnieki runā par nezvēriem, kuriem rīkle vesela jūras līča platumā un kuriem Gibraltara jūras šaurums par mazu, lai izsprauktos cauri.
— Nu, tas tik ir kustonītis! — kanadietis atkal atsaucās.
— Bet cik patiesības ir visos šajos nostāstos? — Konsels vaicāja.
— Neci, mīļie draugi; mazākais tur ne, kur stāsts pārsniedz iespējmības robežas un izvēršas par pasaku vai leģendu. Tomēr nevar noliegt, ka stāstītāju fantazijām vajag būt kaut kādam cēlonim, vismaz kādai ierosmei. Jāatzīst, ka ir ļoti lieli astoņkāji un kalmari, lai arī mazāki par vaļiem. Aristotels min tāda kalmara lielumu piecas olektis, tas ir, ap trīs un desmitdaļu metra. Mūsu zvejnieki bieži dabū redzēt tādus, kuru garums pārsniedz metru un astoņdesmit centimetrus. Triestas un Monpeljē muzejos glabājas astoņkāja skeleti divu metru garumā. Pēc dabas pētnieku ziņām, tādam sešas pēdas lielam dzīvniekam taustekļi ir divdesmit septiņas pēdas gari. Ar to jau vien pietiek, lai šis radījums izskatītos kā šausmīgs nezvērs.
— Vai viņus mūsu laikos arī vēl zvejo? — kanadietis jautāja.
— Ja arī nezvejo, tomēr jūrnieki viņus redz. Viens no maniem draugiem — kapteinis Pols Boss Havrā apgalvo vienu tādu milzīgi lielu nezvēru
———————
1 Tagad Trondjema. Red.
295
-
0 commentsLeave a comment
- 292. lappuse
- 9/2/09 07:09 am
- Drukāšanas statistika: 12 minūtes, 2715 baiti.
* * *
bez kapteiņa Nemo ziņas piesavināties laivu. Bet klajā okeanā par to vairs nebij ko domāt.
Kanadietim, Konselam un man bij garāka saruna par šo jautājumu. Jau sešus mēnešus mēs bijām «Nautila» gūstekņi, nobraukuši septiņpadsmit tūkstoš ljē; un, pēc Neda Lenda domām, nebij ne mazākās cerības, ka ceļojums kādreiz beigsies. Viņš man ieteica tādu priekšlikumu, ko es gan nebiju gaidījis. Uzstādīt kapteinim Nemo jautājumu: vai viņš uz visiem laikiem domā paturēt mūs uz kuģa?
No tādas uzstāšanās es baidījos. Pēc mana ieskata, tai nebūtu nekāda panākuma. Uz kapteini Nemo cerēt mums nebij ne mazākā iemesla, bet jāpalaižas vienīgi pašiem uz sevi. Turklāt jau kopš kāda laika šis cilvēks bij kļuvis drūmāks, atturīgāks un sevī noslēdzies. Likās, ka viņš no manis izvairās. Tikai pēc lieliem starplaikiem man izdevās viņu sastapt. Citkārt viņš bieži vien rādīja un paskaidroja man zemūdens brīnumus; tagad viņš bij mani pilnīgi pametis vienu saviem pētījumiem un salonā vairs nerādījās.
Kāda pārvērtība viņā gan bij notikusi? Aiz kādiem cēloņiem? Es nekādas vainas neapzinājos. Varbūt mūsu klātbūtne uz kuģa viņam bij nepatīkama? Es tomēr necerēju, ka šis cilvēks gribētu atlaist mūs brīvībā.
Es lūdzu Nedam Lendam atļaut man pārdomāt, iekams to daru. Ja sarunai nebūtu rezultatu, tā tikai radītu vēl lielākas aizdomas, padarītu mūsu stāvokli vēl ļaunāku un galīgi izjauktu kanadieša projektus. Jāpiezīmē, ka mums nebij nekāda iemesla sūroties par savu veselības stāvokli. Ja atskaita piedzīvojumu dienvidpola ledus sablīvējumā, mums visiem trim te allaž bij klājies visai labi. Veselīgā pārtika, sāļainais jūras gaiss, kārtīgā dzīve un vienādā temperatura pasargāja mūs no katras slimības. Es pilnīgi sapratu, ka šāda dzīve varēja valdzināt kapteini Nemo, cilvēku, kuru nemocīja ilgas pēc sauszemes dzīves, kurš varēja darīt, kas viņam iepatikās, un doties, kurp vien iedomāja, kuram bij tikai viņam vien zināmi nolūki un mērķis. Bet mēs taču nebijām pārtraukuši sakarus ar cilvēci. Es nebūt negribēju, lai līdz ar mani aiziet neziņā arī mani jaunie un svarīgie pētījumi. Tagad man bij tiesība rakstīt īstu grāmatu par jūru, un es vēlējos, lai šī grāmata agrāk vai vēlāk ierauga dienas gaismu.
Nupat te Antiļu jūra, desmit metru zem ūdens līmeņa, — kādus interesantus novērojumus pa salona vaļējo logu es varēju pievienot savās ikdienas atzīmēs! Starp citiem zoofitiem, kas pazīstami ar nosaukumu fizalijas-pelagijas, es tur redzēju pūslenes iegarena pūšļa izskatā ar perla-
292
-
0 commentsLeave a comment
- 289., 290., 291. lappuse
- 9/1/09 07:39 am
- Drukāšanas statistika: 31 minūte, 7184 baiti.
* * *
un mēs no jauna ieraudzījām zemi pie Amazones grīvas platā līča; šī upe tik milzīga, ka jūras ūdens no tās vairāk jūdzū lielā apgabalā kļūst salds.
Mēs pārbraucām ekvatoram pāri; divdesmit jūdžu pret rietumiem palika franču kolonija Gviana, kur mēs viegli būtu atraduši patvērumu. Bet plosījās stipra vētra, augstu sitās niknas bangas, un ar vienkāršu laiviņu nebij ko domāt doties tajās. Bez šaubām, arī Neds Lends to saprata, jo par bēgšanu nerunāja. Es no savas puses arī neieminējos ne vārda par viņa nodomiem, negribēdams uzmundrināt to uz mēģinājumu, kas acīm redzami nevarēja izdoties.
Kā atalgojumu par šo atteikšanos es guvu interesantus novērojumus. Divu dienu laikā, 11. un 12. aprilī, «Nautils» palika virs ūdens un tā tīkli izzvejoja bagātīgu lomu ar neskaitāmiem zoofitiem, zivīm un rāpuļiem.
Dažus zoofitus bij norāvusi tīkla ķēde. Pa lielākai daļai tās bij skaistās fitoalinijas ar stāvām svītrām, sarkaniem raibumiem un brīnišķi izplestiem tausteklīšiem, starp citām šim okeana apvidum raksturīgās phyctalis protexta ar mazu cilindrisku rumpi, vertikalām svītrām un sarkaniem punktiem, rumpis nobeidzās ar brīnišķīgu taustekļu vainagu.
Te bij arī vairāk man līdz šim nepazīstamu zivju sugu. Vispievilcīgākā no skrimšļa zivīm — jūras nēģis, piecpadsmit collu garš, ar zaļganu galvu, violetām spurām, pelēkzilganu muguru, tumšbrūnu, sudrabotu gaišplankumotu vēderu un zelta gredzentiņu ap acu zīlīti; šie pievilcīgie dzīvnieki droši vien te bij iepeldējuši no Amazones, jo dzīvo tikai saldūdeņos; tālāk ar tuberkuliem nosētās rajas asiem purniem, tievu garu asti un garu robainu durkli; nelielas, pelēki balsnējas, pusmetru garās trijstūrim līdzīgās lofijas, kurām krūšu spuras pieaugušas savādām plēvēm, tāpēc tās mazliet atgādina sikspārņus, bet ragveida dzeloņa pēc pie nāsīm tās iesaukuši par jūras degunradžiem; vēl dažas balistu pasugas, kirasavjenas, kuru raibie sāni zaigo košā zelta krāsā; gaiši violetās kapriskas, to vizmainā krāsa ir līdzīga dūju kaklu krāsai.
Es varētu vēl pakavēties pie kaula zivīm, bet minēšu tikai vienu, kuru Konsels ne bez iemesla vēl ilgi atminējās.
Viens no mūsu tīkliem reiz izzvejoja sevišķas sugas raju, ārkārtīgi plakanu, bez astes — tā bij pilnīgi ripai līdzīga un svēra divdesmit kilogramus. Apakšā balta, mugurpusē iesarkana, ar lieliem, apaļiem, tumšziliem, melnu gredzenu apvilktiem lāsumiem; āda tai ļoti gluma, bet astes galā
289
divžuburu spuras. Uz klāja izvilkta, tā kūlās un ar konvulsivām kustībām lūkoja nokļūt atpakaļ ūdenī. Ar beidzamo lēcienu tas viņai arī būtu izdevies, ja Konsels, kas no tās neparko negribēja škirties, nemestos uz to un, iekams es viņu paspēju aizkavēt, nesagrābtu zivi ar abām rokām.
Bet tai pašā acumirklī viņš jau bij atsviests atpakaļ; gaisā izslietām kājām un paralizētu vienu auguma pusi viņš kliedza:
— Profesora kungs! Profesora kungs! Nāciet palīgā!
Tā bij pirmā reize, kad šis krietnais puisis neuzrunāja mani kā trešo personu.
Mēs ar kanadieti pacēlām viņu un sākām spēcīgi berzēt; samaņu atguvis, mūžīgais klasificētājs nomurmināja aizlauztā balsī:
— Skrimšļaino klase, nekustināmo žaunu apakšklase, klachiju nodaļa, raju dzimta, elektrisko raju ģints!
— Jā, mīļais draugs, — es teicu, — elektriskā raja tev deva šo triecienu.
— Lai profesora kungs nemaz nedomā, — Konsels attrauca. — Gan es atriebšos tam nelieša kustonim.
— Kādā veidā?
— Es viņu apēdīšu.
Tas tai pašā vakarā arī tika izdarīts, bet vienīgi tikai aiz atriebības, jo, vaļsirdīgi sakot, gaļa bij stipri cieta.
Nelaimīgais Konsels bij pieskāries visbīstamākai elektriskai zivij — kumanai. Šis dīvainais dzīvnieks tik labā vadītājā elementā kā ūdens citas zivis nogalina vairāk metru lielā atstatumā; tik liels elektrības spēks iemīt viņa augumā, kura virspuse aptver divdesmit septiņas kvadratpēdas.
27. aprilī «Nautils» piebrauca tuvāk Holandes krastam iepretim Maronas ietekai. Tur brālīgā dzimtā dzīvoja vairāki lamantinu pūļi. Tie bij manoti, kas, tāpat kā dugongi un jūras govis, pieder sirenu dzimtai. Šie skaistie, rāmie un nekustīgie dzīvnieki ir seši līdz septiņi metri gari un sver ap četri tūkstoši kilogramu.
Tai pašā dienā arī izdevīga zveja šajos dzīvnieku bagātos ūdeņos stipri papildināja mūsu iztikas noliktavas. Tīklos bij ieķērušās vairākas zivis, kurām galva nobeidzās ar ovalu, gaļīgu plāksni. Tās bij zivis piesūkļi, makreļu pasugas. Mutes plāksne tām sastāv no kustīgām, šķērseniskām sloksnītēm, zivs pa to starpu pēc patikas var izlaist gaisu un kā dēle piezīsties pie priekšmetiem.
290
Pēc pabeigtas zvejas «Nautils» piebrauca tuvāk krastam. Tur daudz bruņurupuču gulēja, virs ūdens izlaidušies. Tos sagūstīt ir visai grūti, jo no mazākā trokšņa tie uzmostas un harpuna viegli nelien cauri viņu biezajam bruņu kažokam. Bet nu mūsu zivis piesūkļi izrādījās par vērtīgu un drošu medību palīgu. Šis dzīvnieks ir kā dzīva makšķere, par ko nopriecātos katrs makšķernieks, kas parasti rīkojas ar auklu un ar āķi.
«Nautila» matroži uzmauca šīm zivīm astē gredzenu — pietiekoši lielu, lai netraucētu viņu kustības, bet pie gredzena piesēja kuģa malai piestiprinātu garu auklu.
Jūrā iemestas, zivis piesūkļi tūliņ ķērās pie sava amata darba, metās uz rupučiem un piesūcām tiem tik cieši, ka drīzāk tos varēja pārplēst nekā atraut nost. Tad zivis uzvilka atpakaļ uz kuģa un tām līdzi arī rupučus, kuriem tās bij pieķērušās.
Tādā kārtā izvilka vairākus metrus platus un divi simti kilogramus smagus kakuanus. Tie ir bruņurupuči, pārklāti lielām, caurspīdīgām bruņām, baltiem un dzelteniem lāsumiem izraibotām, ļoti vērtīgām raga plāksnēm. Bez tam tie ievērojami arī no gastronomijas viedokļa, jo gaļa viņiem tikpat garšīga kā parastajiem bruņurupučiem.
Ar šo zveju arī nobeidzās mūsu uzkavēšanās Amazones apkaimē; naktī «Nautils» atgriezās atpakaļ klajā jūrā.
XVIII
ASTOŅKĀJI
Vairāk dienu no vietas «Nautils» brauca prom no Amerikas krastiem. Acīm redzams tas vairījās iegriezties Meksikas līcī un Antiļu jūrā. Ūdens zem kuģa tur arī netrūktu, jo jūra šajā apvīdū ir caurmērā astoņi simti metru dziļa; bet, kā likās, kapteinim Nemo nebij pa prātam šie salām piebārstītie un daudzu tvaikoņu šķērsotie ūdeņi.
16. aprilī mēs trīsdesmit jūdžu attālumā ieraudzījām Martinikas un Gvadelupas salas. Īsu brīdi es varēju saskatīt to kalnu augstās šķautnes.
Kanadietis atkal likās ārkārtīgi neapmierināts, jo bij rēķinājis Meksikas līcī mēģināt bēgšanu, lai vai nu sasniegtu kādu krastu, vai sastaptu kādu no tiem daudzajiem kabotažas kuģiem, kuri te braukāja no vienas salas uz otru. Bēgšana tur bij visai iespējama, ja Nedam Lendam izdotos
291
-
0 commentsLeave a comment