- 292. lappuse
- 9/2/09 07:09 am
-
purvainaisDrukāšanas statistika: 12 minūtes, 2715 baiti.
* * *
bez kapteiņa Nemo ziņas piesavināties laivu. Bet klajā okeanā par to vairs nebij ko domāt.
Kanadietim, Konselam un man bij garāka saruna par šo jautājumu. Jau sešus mēnešus mēs bijām «Nautila» gūstekņi, nobraukuši septiņpadsmit tūkstoš ljē; un, pēc Neda Lenda domām, nebij ne mazākās cerības, ka ceļojums kādreiz beigsies. Viņš man ieteica tādu priekšlikumu, ko es gan nebiju gaidījis. Uzstādīt kapteinim Nemo jautājumu: vai viņš uz visiem laikiem domā paturēt mūs uz kuģa?
No tādas uzstāšanās es baidījos. Pēc mana ieskata, tai nebūtu nekāda panākuma. Uz kapteini Nemo cerēt mums nebij ne mazākā iemesla, bet jāpalaižas vienīgi pašiem uz sevi. Turklāt jau kopš kāda laika šis cilvēks bij kļuvis drūmāks, atturīgāks un sevī noslēdzies. Likās, ka viņš no manis izvairās. Tikai pēc lieliem starplaikiem man izdevās viņu sastapt. Citkārt viņš bieži vien rādīja un paskaidroja man zemūdens brīnumus; tagad viņš bij mani pilnīgi pametis vienu saviem pētījumiem un salonā vairs nerādījās.
Kāda pārvērtība viņā gan bij notikusi? Aiz kādiem cēloņiem? Es nekādas vainas neapzinājos. Varbūt mūsu klātbūtne uz kuģa viņam bij nepatīkama? Es tomēr necerēju, ka šis cilvēks gribētu atlaist mūs brīvībā.
Es lūdzu Nedam Lendam atļaut man pārdomāt, iekams to daru. Ja sarunai nebūtu rezultatu, tā tikai radītu vēl lielākas aizdomas, padarītu mūsu stāvokli vēl ļaunāku un galīgi izjauktu kanadieša projektus. Jāpiezīmē, ka mums nebij nekāda iemesla sūroties par savu veselības stāvokli. Ja atskaita piedzīvojumu dienvidpola ledus sablīvējumā, mums visiem trim te allaž bij klājies visai labi. Veselīgā pārtika, sāļainais jūras gaiss, kārtīgā dzīve un vienādā temperatura pasargāja mūs no katras slimības. Es pilnīgi sapratu, ka šāda dzīve varēja valdzināt kapteini Nemo, cilvēku, kuru nemocīja ilgas pēc sauszemes dzīves, kurš varēja darīt, kas viņam iepatikās, un doties, kurp vien iedomāja, kuram bij tikai viņam vien zināmi nolūki un mērķis. Bet mēs taču nebijām pārtraukuši sakarus ar cilvēci. Es nebūt negribēju, lai līdz ar mani aiziet neziņā arī mani jaunie un svarīgie pētījumi. Tagad man bij tiesība rakstīt īstu grāmatu par jūru, un es vēlējos, lai šī grāmata agrāk vai vēlāk ierauga dienas gaismu.
Nupat te Antiļu jūra, desmit metru zem ūdens līmeņa, — kādus interesantus novērojumus pa salona vaļējo logu es varēju pievienot savās ikdienas atzīmēs! Starp citiem zoofitiem, kas pazīstami ar nosaukumu fizalijas-pelagijas, es tur redzēju pūslenes iegarena pūšļa izskatā ar perla-
292