purvainais
purvainais
- 310., 311., 312. lappuse
- 9/15/09 10:42 am
- Drukāšanas statistika: 37 minūtes, 7396 baiti.
* * *
skaits būtu bezgalīgs. Vai tu zini, cik daudz ikru ir vienai pašai mātītei?
— Nu teiksim, — Konsels prātoja, — vislielākais pieci simti tūkstošu.
— Vienpadsmit miljoni, mīļais draugs.
— Vienpadsmit miljoni! To nu gan es neticēšu, mazākais, kamēr nebūšu saskaitījis!
— Saskaiti, Konsel! Bet drīzāk tu būsi pie mērķa, ja ticēsi man. Bez tam franči, angļi, amerikaņi, dāņi un norveģi mencas izzvejo tūkstošiem. Viņas tiek patērētas tik lielā skaitā, ka, tikai pateicoties ārkārtīgai vaislas spējai, tās vēl atrodamas jūrā. Vienā pašā Anglijā un Amerikā pieci tūkstoši kuģu ar septiņdesmit pieci tūkstoši cilvēkiem nodarbojas ar mencu zveju. Katrs kuģis izzvejo caurmērā četrdesmit tūkstošus zivju, tātad pavisam kopā divdesmit piecus miljonus. Gar Norveģijas krastmalām notiek tas pats.
— Labi, — Konsels atbildēja. — Es piekrītu profesora kungam. Skaitīt nav vērts.
— Ko skaitīt?
— Vienpadsmit miljonu ikru. Bet gribu tikai piebilst.
— Ko?
— Ja tie visi attīstās, pietiktu četru zivju, lai apgādātu visu Angliju, Ameriku un Norveģiju ar zivīm.
Braucot pa Ņufaundlendas sēkli, gandrīz vai skarot dibenu, es skaidri redzēju garās auklas ar pāri simts āķiem, kādas katra zvejnieka laiva te izmet dučiem. Maza enkurīša lejup vilktas, ar korķa pludiņa palīdzību viņas turējās ūdens virspusē. «Nautilam» ļoti uzmanīgi bij jāizlokās pa šo zemūdens tīklu spraugu.
Tomēr pārāk ilgi viņš nepalika šajā apvidū, pa kuru brauc tik daudz kuģu. Viņš novērsās līdz četrdesmit otrajam platuma gradam. Tur uz Ņufaundlendas un Senžana salas nobeidzas transatlantiskā kabeļa līnija. «Nautils» no ziemeļu virziena novērsās pret austrumiem, itin kā brauktu pa šo līdzeno augstieni, kur novietots telegrafa kabelis un kuras izloki ar rūpīgu mērīšanu ārkārtīgi sīki atzīmēti.
17. maijā es aptuveni pieci simti jūdžu attālu no Senžana divi tūkstoši astoņi simti metru lielā dziļumā pirmo reizi ieraudzīju zemē izstieptu kabeli. Konselam es iepriekš par to nekā nebiju teicis, tāpēc viņš iedomājās ieraudzījis tur milzīgu jūras čūsku un tūliņ pēc paraduma sāka ierindot
310
to zināmā klasē. Es laupīju puisim tā iluzijas un par atalgojumu pastāstīju dažus sīkumus no šā kabeļa pagātnes.
Pirmais kabelis tika ierīkots 1857. un 1858. gadā; bet, pārraidījis apmēram četri simti telegrammu, tas sabojājās. 1863. gadā inženieri konstruēja jaunu kabeli trīs tūkstoši četri simti kilometru garumā un četri tūkstoši pieci simti tonnas smagu. To nosūtīja jūrā ar «Great-Eastern», bet arī šis mēģinājums neizdevās.
25. maijā «Nautils» trīs tūkstoši astoņi simti trīsdesmit seši metri lielā dziļumā nonāca tieši tajā vietā, kur bij notikusi kļūmīgā katastrofa. Tā atradās seši simti trīsdesmit astoņas jūdzes attālu no Īrijas krasta. Pulksten divos pēcpusdienā novērojuši, ka satiksme ar Eiropu pārtraukta. Inženieri, kas braukuši uz «Great-Eastern’a» nolēmuši izgriezt sabojāto daļu, ap vienpadsmitiem vakarā darbs bijis pabeigts un kabelis no jauna nogremdēts ūdenī. Bet pēc dažām dienām tas atkal pārtrūcis, un to vairs nevarējuši izvilkt no okeana dzīlēm.
Tomēr amerikaņi nelikās mierā. Uzņēmuma vadītājs — neatlaidīgais Cirus Filds ziedoja visu savu mantu un sarīkoja jaunu dalībnieku vākšanu. Saraksts drīz vien noslēdzās. Otru kabeli pagatavoja rūpīgāk. Vadu stieples izolēja ar gutaperčas ietveri, novietoja šķiedrainā vielā un ieslēdzas metala armaturā. 1866. gada trīspadsmitā jūlijā «Great-Eastern» atkal devās jūrā.
Darbs veicās labi. Tad notika šāds gadījums. Kabeli attīdami, inženieri pamanīja, ka tajā vairākās vietās sadzītas naglas, lai sabojātu tā kodolu. Kapteinis Andersons, viņa virsnieki un inženieri sapulcējās apspriesties un nolēma vainīgo, ja tas atrastos uz kuģa, bez kaut kāda tālāka sprieduma vienkārši iemest jūrā. Pēc tam noziedzīgie bojājumi vairs neatkārtojās.
23. jūlijā, kad «Great-Eastern» atradās tikai vairs astoņi simti kilometru no Ņufaundlendas, no Īrijas telegrafēja par pamiera noslēgšanu starp Prūsiju un Austriju pēc Sadovas kaujas. 27. jūlijā, braucot miglā pa jūru, jau varēja saskatīt malu. Pasākums bij laimīgi paveikts.
Es nedomāju, ka atradīšu kabeli gluži tādu pašu, kāds tas bij izlaists no darbnīcas. Garā, gliemežu paliekām aplipusī metala čūska bij pārklāta ar akmens vielu nosēžņiem un tā pasargāta no grauzējiem moluskiem. Nekādu jūras viļņu netraucēta, tā gulēja mierīgi zem lielā ūdens spiediena, kas sekmē elektriskās dzirksteles pārraidīšanu no Amerikas uz Eiropu trīsdesmit divu simtdaļu sekundu laikā.
311
Kabelis var izturēt bezgala ilgi, jo ir novērots, ka gutaperčas ietvars jūras ūdenī ar laiku paliek arvien biezāks.
Turklāt kabeļa atrašanās vieta izvēlēta visai labvēlīgi, un tas nekādā gadījumā nevar nogrimt tik dziļi, ka ūdens spiediena pēc pārtrūktu. «Nautils» izsekoja tam līdz pašai lielākai dzīlei četri tūkstoši četri simti trīsdesmit metru zem ūdens, bet kabelis tur darbojās bez jebkāda traucējuma. Tad mēs piebraucām tajā vietā, kur bij noticis 1863. gada nelaimes gadījums.
Jūras dibens tur izveido simts divdesmit kilometru platu un tik dziļu ieleju, ka Monblans, ja to tur ievietotu, ar savu virsotni nesniegtos līdz ūdens līmenim. Šo ieleju austrumu pusē ieslēdz divi tūkstoši metru augsta klints siena. Mēs nokļuvām tur 28. maijā, un «Nautils» bij vairs tikai simts piecpadsmit kilometru tālu no Īrijas krasta.
Vai kapteinis Nemo patiešām domāja braukt vēl tālāk līdz Britanijas salām? Nē. Par lielu pārsteigumu viņš pavērsās atkal pret dienvidiem un devās uz Eiropas jūrām. Aiz Pērļu salas es kādu acumirkli pamanīju Klera ragu ar Fastenē bāku, kas rāda ceļu neskaitāmiem no Liverpules un Glazgovas braucošiem kuģiem.
Tad man atkal ienāca prātā nopietns jautājums. Vai «Nautils» iedrošināsies doties arī Lamanša šaurumā? Sauszemes tuvumā Neds Lends atkal sāka nākt pie manis un nemitīgi iztaujāt. Ko es viņam varēju atbildēt? Kapteinis Nemo nerādījās. Vai viņš, kanadietim Amerikas krastus parādījis, gribēja arī man parādīt Francijas krastu?
Bet «Nautils» joprojām brauca pret dienvidiem. 30. maijā tas nobrauca garām Lenda salai, pašam tālākajam Anglijas stūrim, kas palika tā labajā pusē.
Ja kuģis gribētu iebraukt Lamanšā, viņam būtu jādodas taisni uz austrumiem. Bet to tas nedarīja.
31. maijā «Nautils» braukāja pa ūdeni savādiem apļiem, kas mani visai interesēja. Likās, ka viņš meklē kādu grūti atrodamu vietu. Pusdienā kapteinis Nemo ieradās pats vērot, kur atrodas kuģis. Man viņš neteica ne vārda. Šķita drūmāks kā jebkad. Kas viņu tā bij saskumdinājis? Vai Eiropas krastu tuvums tur bij vainīgs? Varbūt viņu nomāca atmiņas par pamesto zemi? Ko gan viņš tagad sajuta — sirdsapziņas pārmetumus vai nožēlu? Ilgāku laiku šī doma nodarbināja mani, un man bij tāda nojauta, ka drīzā laikā atklāsies kapteiņa dzīves noslēpums.
Otrā dienā, 1. jūnijā, «Nautils» braukāja gluži tāpat. Nu jau bij
312
-
0 commentsLeave a comment