August 5th, 2009

• 226., 227. lappuse
• 8/5/09 07:57 am
• Drukāšanas statistika: 26 minūtes, 5837 baiti.
  
  * * *
  
  melna papīra izgriezti, spilgti atēnojās caurspīdīgajā ūdens jumā. Iedomājieties nokaltušu mežu kaut kur kādā Harca kalnu nogāzē! Ejas bij aizaugušas aļģēm, pa kurām ņudzēja neskaitāmi vēžveidīgi dzīvnieciņi. Es gāju, uz klintīm rāpdamies, kāpdams pāri nogāztiem stumbriem, saraustīdams jūras lianas, kas stiepās no viena koka uz otru, izdzenādams zivis, kuras laidās no zara uz zaru. Šīs ainas savaldzināts, es nejutu ne mazākā noguruma. Sekoju savam vadonim, kurš arī nepazina piekusuma.
  Kas tas bij par skatu! Kā to lai attēlo! Kā lai atglezno klintis un kokus šajā zemūdens pasaulē, apakšā melnus un baismīgus, augšā ūdens atspulgā sevišķi spilgtās dažādās sarkanas krāsas noskaņās? Mēs rāpāmies uz klintīm, kuras pēc tam aiz mums lieliem bluķiem gāzās lejup, dārdēdamas kā lavinas. Labajā un kreisajā pusē pletās brīvi, šķietami cilvēku rokas darināti klajumi, un man likās, ka nupat nupat manā priekšā parādīsies kāds no šīs zemūdens pasaules apdzīvotājiem.
  Bet kapteinis Nemo bez apstājas kāpa arvien augstāk kalnā. Es negribēju palikt viņam iepakaļ. Drosmīgs turējos līdzi. Nūja man bij ārkārtīgi noderīgs atspaids. Te pietika viena nepareiza soļa, lai no šaurās, klints malā iegrauztās takas nogāztos bezdibenī; bet tā es gāju droši, nestomīdamies un bez reiboņa. Te es lēcu pār kādu plaisu, no kuras sauszemes šļūdoņa ledū izbailēs būtu rāvies atpakaļ, te atkal rāpos pa bezdibenim pārmestu līganu koka stumbru, neskatīdamies, kur speru kāju, vērodams tikai mežonīgās apkārtnes brīnišķīgās ainas. Milzīgas klinšu kolonas stāvēja, šķībi nosvērušās no saviem nepareizi apcirstajiem pamatiem un likās apgāžam parastos līdzsvara likumus. No to akmens ceļgalu spraugām koki spraucās augšup kā ūdens strūklas no drausmīga spiediena un savukārt atbalstīja tās tāpat, kā paši bij balstāmi. Dabiski torņi, platas nokaras, noslīgušas tādā leņķī, kādu nepielaiž cietzemes gravitacijas likumi. Es pats šo savādo, ar ūdens blīvumu izskaidrojamo ačgārnību sajutu tikai tad, kad, neskatoties uz visu smago apģērbu, vara galvu un metala kurpēm, ar stirnas vai kalnu kazas vieglumu uzrāpos visstāvakajā klints kraujā.
  Divas stundas pēc tam, kad atstājām «Nautilu», mēs bijām izkļuvuši cauri koku apvidum, simts pēdu pār mūsu galvām izslējās augšup kalna smailā virsotne, kura meta tumšu ēnu pār pretējo spilgti apgaismoto nogāzi. Šur un tur, draudoši izlīkumots, rēgojās kāds pārakmeņojies krūms. Zivis, mūsu kāju izbiedētas, pacēlās bariem no garās zāles gluži kā putni. Klinšu masa bij sašķelsnīta nepārejāmām plaisām, dziļām alām, neizmērojamiem caurumiem, kuru dibenā es redzēju rosāmies kaut ko noslēpu-
  
  226
  
  maini drausmīgu. Sirds man apstājās pukstēt, kad es pamanīju milzīgu taustekli ceļam pārstieptu vai atkal kad milzīga ķetna ar troksni papletās kāda dobuma tumsā. Tūkstoš spožu punktu spīdēja klinšu ēnā. Tās bij milzīgu, savos mājokļos noslēpušos vēžveidīgu dzīvnieku acis; lielie jūras vēži stāvēja izstiepušies kā āvu metēji un kustināja savas klabošās dzelzs knaibles; lielie krabji gulēja kā uz lafetēm mērķim nostādīti lielgabali, bet šausmīgie astoņkāji bij sapinuši savus taustekļus it kā dzīvā čūsku žogā.
  Kas tā bij par neaptveramu pasauli, kādu es līdz šim nebiju varējis ne iedomāties? Kādai šķirai gan pieskaitāmi šie posmkāji, kuriem klints noderīga itin kā par otrām bruņām? Kur gan daba uzgājusi viņu būtnes noslēpumu, un cik gadu simteņus tie jau dzīvoja te, pašās dziļākajās okeana dzīlēs?
  Bet es nevarēju apstāties. Kapteinis Nemo, šos dzīvniekus sen iepazinis, nepievērsa viņiem ne mazākās uzmanības. Mēs bijām nonākuši uz pirmās virsmas, kur mani gaidīja jauni pārsteigumi. Te atradās gleznainas drupas, kas nepārprotami liecināja par cilvēka, nevis radītāja roku darbu. Milzīgas akmeņu grēdas, kur nepārprotami varēja atšķirt piļu un tempļu izblīdušus apveidus, apaugušus ar ziedveidīgu zoofitu slāņiem, grēdas, ko staipekļu vietā jūras augi pārklāja kā bieza dzīva seģene.
  Bet kas tā varēja būt par dabas stichiju izpostītu zemeslodas daļu? Kas šīs klintis un akmeņus te sakrāvis kā aizvēsturisko laiku upuru altariem? Kuru īsti es atrados, kurp mani aizvedusi kapteiņa Nemo fantazija?
  Man tā gribējās viņu izvaicāt! Nevarēdams to, es apstājos un saķēru tā roku. Bet viņš pakratīja galvu un norādīja man uz pašu kalna virsotni, it kā sacīdams:
  — Nāc! nāc tālāk! vēl tālāk!
  Pēdējo reizi spēkus saņēmis, es sekoju viņam un pēc pāra minutēm biju virsotnē, kura par metriem desmit pārsniedza apkārtējo klinšu drūzmu.
  Es atskatījos uz nogāzi, pa kuru tikko bijām rāpušies. Kalns tikai kādas septiņi vai astoņi simti pēdas pacēlās pāri līdzenumam; bet otrā pusē tas slējās divreiz augstāk par Atlantijas okeana dibenu šajā vietā. Mani skatieni klīda tālāk un aptvēra plašu, spoži apgaismotu apgabalu. Šis kalns bij vulkans. Piecdesmit pēdu lejāk par kalna virsotni akmeņu un izdedžu lietū plats krateris izvirda lavu, kura guldzieniem izplūda pa ūdeni. No šejienes vulkans kā mūžīga lāpa apgaismoja lejas līdzenumu līdz apvāršān pēdējam lokam.
  Es teicu, ka zemūdens krateris izvirda lavu, bet nevis liesmas. Liesmai
  
  227
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 228. lappuse
• 8/5/09 06:36 pm
• Drukāšanas statistika: 15 minūtes, 2672 baiti.
  
  * * *
  
  nepieciešams skābeklis, tāpēc tā nevar attīstīties zem ūdens. Bet lavas straumes var sakaist un nokaitēties kvēlaini baltas, uzvaroši cīnīties pret ūdeni un saduroties pārvērst to tvaikā. Spēcīga straume aiznesa visus šos tvaikus, bet lavas straumes notecēja līdz pašai kalna pakājei, tāpat kā Vezuva izvirdumi līdz Torre del Greco.
  Manu acu priekšā bij sagruvusi, izpostīta, nogrimusi pilsēta norautiem jumtiem, sadrupušiem tempļiem, ielauztām velvēm, zemē nogāztām kolonām, kuras vēl liecināja par Toskanas architekturas stipro celtņu pazīmēm. Tālāk bij grandioza ūdensvada paliekas; tad atkal dūņām apnesta akropole ar Partenona vieglajām līnijām; tur atkal krastmalas izbūvju drupas, it kā kāda antika osta, kas nozuduša okeana krastā kādreiz kalpojusi tirdzniecības kuģiem un kara triremām; vēl tālāk garas rindas sabrukušu mūru, platas, tukšas ielas — vārdu sakot, vesela ūdens aprakta Pompeja, ko kapteinis Nemo atdzīvinājis manu acu preikšā.
  Kur es esmu? Kur es esmu? Par katru cenu es gribēju to izdibināt, es gribēju runāt, gribēju noraut vara ķiveri, kas slēpa manu galvu.
  Bet kapteinis Nemo pienāca klāt un mani apturēja. Tad, paņēmis krītainu akmens gabalu un piegājis pie melnas bazalta klints, uzrakstīja vienu pašu vārdu:
  Atlantida.
  Kā zibens izšāvās man caur smadzenēm! Atlantida, senatnes Teopompa Meropida, Platona Atlantida, Origena, Porfira, Jamblika, d’Anvila, Malt-Brina un Humbolta noliegtais kontinents, par kura bojā eju zinām tikai no senām Poseidonija, Plinija, Amjena, Marselina, Tertuliana, Engela, Šerera, Turnefora, Davezaka un Bifona teikām! Tagad tā bij manu acu priekšā ar visām neapstrīdamām katastrofas liecībām. Tātad tā bij šī nogrimusī zeme, kas atradās ārpus Eiropas, Azijas un Lībijas, aiz Herkulesa stabiem, vareno atlantu zeme, ar kuriem senie grieķi veda savus pirmos karus!
  Vēsturnieks, kas aprakstījis viņējo varoņu laiku lielos darbus, ir pats Platons. Viņa uzrakstītais Timaja un Kritona dialogs radies, tā sakot, dzejnieka un likumdevēja Solona ietekmē.
  Kādu dienu Solons sarunājies ar dažiem gudriem vecajiem Saisas pilsētā, kurai, pēc svētajā mūrī iegrieztā uzraksta, jau toreiz bijis astoņi simti gadu. Kāds no šiem vecajiem pastāstījis par kādu citu pilsētu, kura esot par tūkstoš gadiem vecāka. Šī visvecākā ateniešu pilsēta pastāvējusi deviņus gadu simteņus, iekams to iekarojuši un pa pusei izpostījuši atlanti. Šie atlanti — viņš stāstījis — apdzīvojuši milzīgu kontinentu, lielāku nekā
  
  228
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 229. lappuse
• 8/5/09 06:57 pm
• Drukāšanas statistika: 14 minūtes, 2751 baits.
  
  * * *
  
  Afrika un Azija kopā ņemtas; tas sniedzies no divpadsmitā līdz četrdesmitajam ziemeļu platuma gradam. Pat Eģiptē viņiem bijušas kolonijas. Arī Grieķiju tie gribējuši iekarot, bet tur atdūrušies pret heleņu nesalaužamo pretestību un bijuši spiesti atkāpties. Tā pagājuši gadu simteņi. Uznākusi katastrofa, zemestrīces un ūdens plūdi. Vienā dienā un naktī Atlantida nogrimusi, tikai tās kalnu augstākās virsotnes, kā Madeiras, Azoru, Kanarijas un Zaļā raga salas, redzamas vēl šodien.
  Tādas vēsturiskas atmiņas manī pamodināja kapteiņa Nemo uzraksts. Dīvains liktenis bij atvedis mani šurp, lai es savu kāju spertu uz viena no šā nogrimušā kontinenta kalniem. Es aptaustīju šīs tūkstoš gadu simteņu vecās ģeoloģisko periodu celtņu drupas! Es gāju pa to pašu vietu, kur gājuši pirmā cilvēka laikabiedri! Savām metala kurpēm es saminu teiksmaino laiku dzīvnieku skeletus, kurus tagad pārakmeņotie koki kādreiz uzņēma savā pavēnī!
  Ak, kāpēc man nebij pietiekoši laika! Man tiktos nokāpt pa šā kalna stāvo sienu lejā, no vienas malas līdz otrai pārstaigāt šo kontinentu, kas, bez šaubām, kādreiz savienoja Afriku un Ameriku. Var jau būt, ka kādu dienu jauns vulkanisks spēks šīs nogremdētās drupas atkal izceļ virs jūras līmeņa! Šajā okeana daļā mums zināmi daudzi vulkani, un daudzi kuģi, braukdami pāri šīm nemierīgajām vietām, sajutuši apakšzemes grūdienus. Daži jūrnieki dzirdējuši dobju rūkoņu, kas liecina par satracinātu elementu cīņām, citi atkal savākuši ūdens virspusē izmestus vulkaniskus pelnus. Viss šis apgabals līdz pašam ekvatoram vēl ir vulkanisku spēku varā. Un, kas zina, vai kādreiz tālā nākotnē vulkaniskie noslāņojumi, biežo izvirdumu lavas kārtu segti, atkal reiz neizslej savas uguni virdošās virsotnes virs Atlantijas okeana līmeņa!
  Kamēr es tā stāvēju, domās nogrimis, un pūlējos iespiest atmiņā visas šīs lieliskās ainavas sīkumus, kapteinis Nemo, pret apsūnojušu akmens stabu atspiedies, stāvēja nekustīgi, it kā pārakmeņojies, ekstazē aizmirsies. Vai viņš domāja par pazudušām paaudzēm un tur meklēja atbildi cilvēces būtības noslēpumam? Vai šis dīvainais, tagadējās dzīves noliedzējs cilvēks nāca šurp nolaisties vēsturisku atmiņu dzīlēs un atjaust reiz bijušo antiko pasauli? Ko es nedotu, lai varētu uzzināt viņa domas, dalīties tajās un mēģināt tās izprast!
  Mēs palikām te veselu stundu, vērodami plašo, lavas apspīdēto klajumu, kas lāgiem atspuldza žilbinošā spožumā. Zemes iekšienes verdošie mutuļi sīki trīsināja kalna virsotnes čaulu. Ūdens skaudri pārvadīta, dobja rūkoņa
  
  229
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 230., 231. lappuse
• 8/5/09 07:35 pm
• Drukāšanas statistika: 25 minūtes, 5059 baiti.
  
  * * *
  
  majestatiskā varenībā vēlās augšup. Šajā acumirklī mēness iespīda cauri ūdens masām un ar dažiem bāliem stariem aizsniedza šo plūdos nogrimušo zemi. Tas nebij nekāds spožums, bet tā iespaids tomēr šķita neaprakstāms. Kapteinis piecēlās un pārlaida vēl pēdējo reizi acis pār šo bezgalīgo klajumu. Tad viņš pamāja man ar roku tam sekot.
  Mēs ātri kāpām lejup no kalna. Kad bijām cauri pārogļotajam mežam, es tūliņ ieraudzīju «Nautila» prožektoru kā zvaigzni spīdam tālumā. Kapteinis soļoja tieši turp; mēs atgriezāmies uz kuģa tajā brīdī, kad ausmas pirmā atspīda sāka balsnīt okeana līmenī.
  
  X
  ZEMŪDENS OGĻRAKTUVES
  
  20. februara rītā es pamodos īsti vēlu. Nakts gājiena nogurums bij noturējis mani gultā līdz pat vienpadsmitiem. Es apģērbos ātri. Man gribējās uzzināt «Nautila» tagadējo virzienu. Instrumenti rādīja, ka kuģis vēl joprojām brauc pret dienvidiem divdesmit jūdžu stundā un simts metru lielā dziļumā.
  Ienāca Konsels. Es pārstāstīju viņam mūsu nakts piedzīvojumus. Tā kā logi bij vaļā, viņš pats varēja aplūkot kādu daļu no šā nogrimušā kontinenta.
  Patiešām, «Nautils» brauca tikai desmit metru augstu pār Atlantidas zemi. Viņš laidās kā vēja nests balons pār sauszemes zālājiem; bet pareizāk būs sacīt, ka mēs šeit, salonā, bijām gluži kā pasažieri ātrvilciena vagonā. Vispirms gar mūsu acīm aizslīda fantastiski izrobotas klintis; no augu valsts mineralu valstī pārveidojušies koki nekustīgiem, tumšiem siluetiem rēgojās jūras dzīlē. Tur bij arī ascidejām, anemonēm un garām spurainām aļģēm apaugušas akmens grēdas un fantastiski izveidoti lava bluķi, kādreizējās briesmīgās vulkaniskās katastrofas liecinieki.
  Kamēr gar mūsu acīm slīda šīs elektriskās gaismas apspīdētās ainas, es izstāstīju Konselam atlantu vēsturi, kura no tīras izdomas viedokļa iedvesmojusi Beliju¹ uzrakstīt tik daudzas skaistas lappuses. Stāstīju viņam par varoņu laikmeta tautām un viņu kariem. Izstāstīju Atlantidas jautājumu
  ———————
  ¹ Franču literats un astronoms. Red.
  
  230
  
  tā, lai par to nebūtu vairs ne mazāko šaubu. Bet Konsels bij izklaidīgs un klausījās manī neuzmanīgi; es drīz vien tiku skaidrībā, kāds iemesls viņa vienaldzībai pret šo jautājumu.
  Patiešām, viņa uzmanību galvenā kārtā saistīja daudzās pa logu redzamās zivis; un, kad Konsels nogrima savā klasifikacijas bezdibenī, tad viņš aizmirsa pārējo pasauli. Šajā gadījumā man atlika tikai sekot viņa paraugam, lai kopīgi nodotos mūsu ichtioloģiskajiem pētījumiem.
  Vispār Atlantijas okeana zivis neko daudz neatšķīrs no tām, kuras bijām līdz šim novērojuši. Te bij milzīgas, pieci metri garas, ārkārtīgu muskuļu spēku apveltītas rajas, kuras tāpēc varēja izlēkt augstu virs ūdens līmeņa; dažādu sugu haizivis, starp tām piecpadsmit pēdu garās zilās haizivis ar asiem zobiem trijstūru rindā, tik caurspīdīgas, ka ūdenī gandrīz nav pamanāmas; tumšbrūnās sagres, prizmveidīgās centrinas ar kārpainu ādu, stores, pusotras pēdas garas, radniecīgas Vidusjūrā redzētām, dzeltenbrūnās signotas ar mazām pelēkām spurām, bez zobiem un mēles, viņas likās kā tievas un vijīgas čūskas.
  No kaula zivīm Konsels atzīmēja makairas melnīgsnējā krāsā, trīs metri garas, ar asu durkli virsējā žoklī, spilgtās krāsās, Aristotela laikos tās sauca par «jūras drakoniem», rokām viņas ķert ir bīstami, jo muguras spuras tām ar asām adatām galos; korifenas ar brūnu, zili svītrotu muguru un zeltotu svītriņu apkārt; skaistās doradas, apaļām ripām līdzīgās mēness zivis blāvi zilā krāsā — no augšas, saules apspīdētas, tās izskatās kā zeltoti lāsumi ūdenī; un pēdīgi zobenzivis, astoņi metri garas, dzīvo tikai bariem — spuras tām dzeltenas un sirpveidīgas, bruņotas ar seši pēdas garu šķēpu. Tie ir ļoti pārdroši dzīvnieki, drīzāk zāļēdāji nekā zivis.
  Tomēr, arī šīs dažādās dzīvnieku sugas pētīdams, es neizlaidu no acīm plašos Atlantidas klajumus. Lāgiem jūras dibena untumainie nelīdzenumi piespieda «Nautilu» samazināt ātrumu, un tad tas kā valis veikli izlocījās pa šaurajām spraugām un ap pauguriem. Kad labirints kļuva necaurbraucams, kuģis kā balons pacēlās augšup un, kļūmainai vietai pāri ticis, turpināja ceļu parastā ātrumā un dažus metrus virs jūras dibena. Tas bij apbrīnojami krāšņs brauciens, līdzīgs gaisa kuģa lidošanai, tikai ar to starpību, ka «Nautils» pasivi klausīja stūrmaņa rokai.
  Ap četriem pēcpusdienā pārakmeņotiem zariem sajauktu biezu dūņu kārtu pārklātais jūras dibens pamazām sāka mainīties; tas kļuva akmeņaināks, konglomeratiem — bazalta, lavas un sēra gabaliem nosēts. Man šķita, ka drīz līdzenuma vietā sāksies kalnāju apgabls, un nebiju maldījies.
  
  231
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 232., 233. lappuse
• 8/5/09 08:36 pm
• Drukāšanas statistika: 21 minūte, 5031 baits.
  
  * * *
  
  Pēc «Nautila» gaitas, dažādiem līkumojumiem apvāršņa dienvidu pusē es ieraudzīju paceļamies augstu sienu, kura likās aizšķēršļojam jebkuru izeju. Sienas virsmala droši vien pacēlās virs ūdens līmeņa. Tas bij vai nu kāds kontinents, vai, mazākais, kāda no Kanariju vai Zaļā raga salām. Varbūt ar nodomu vieta kartē nebij apzīmēta, un es nezināju, kur mēs atrodamies. Katrā gadījumā šī siena man likās liecinām, ka esam garām Atlantidai, no kuras gan bijām dabūjuši redzēt tikai mazu daļu.
  Nakts nekavēja manus novērojumus. Konsels bij aizgājis uz savu kajiti. «Nautils» samazināja ātrumu, reizēm viegli pieskārās neskaidri saskatāmam jūras dibenam, it kā gribēdams tur apstāties, reizēm atkal pacēlās virs ūdens. Cauri ūdens kristalam es saskatīju dažus zvaigznājus pie debesīm, bet it sevišķi skaidri piecas vai sešas zodiaka zvaigsnes, kuras seko Orionam.
  Es paliku ilgi pie loga, jūsmodams par jūras un debess krāšņumiem, bet tad logi aizvērās. «Nautils» tajā acumirklī bij aizsniedzis klints sienas stāvāko nogāzi. Kā īsti viņš te manevrēja, to es nespēju saprast. Es iegāju savā kajitē. «Nautils» vairs nekustējās. Es iemigu ar ciešu apņemšanos pamosties pēc dažām stundām.
  Tomēr otrā rītā pulkstens jau bij astoņi, kad iegāju salonā. Es palūkojos manometrā. Tas norādīja, ka «Nautils» peld virs ūdens. Es dzirdēju arī soļus uz klāja.
  Tomēr ne mazākā šūpošanās neliecināja, ka jūra augšā viļņotos. Es uzkāpu līdz lūkai, tā bij vaļā. Bet dienas gaismas vietā, ko biju cerējis, mani tur apņēma dziļa tumsa. Kur mēs atradāmies? Jeb vai es biju maldījies? Varbūt vēl ir nakts? Nē! Neviena zvaigzne nespīdēja pie debesīm, un naktī arī nekad nav tik absoluta tumsa.
  Es nezināju, ko domāt, kad izdzirdu kādu balsi:
  — Vai tas esat jūs, profesora kungs?
  — Skat, kapteinis Nemo! — es atsaucos. — Kur īsti mēs atrodamies?
  — Apakšzemē, profesora kungs.
  — Apakšzemē! — es iesaucos. — Un «Nautils» tomēr vēl brauc?
  — Tas brauc vienmēr.
  — Es vairs nekā nesaprotu.
  — Uzgaidiet acumirkli! Tūliņ iedegsies prožektors, un, ja jums patīk gūt par visu skaidrību, tad būsiet apmierināts.
  Es izgāju uz klāja un gaidīju. Tumsa bij tik bieza, ka pat kapteini Nemo es nevarēju saskatīt. Tomēr, paskatījies augšā, tieši virs galvas es manīju
  
  232
  
  it kā nenoteiktu gaismu paplaiksnāmies, tā kā atgaismu caur apaļu caurumu. Tajā acumirklī aizdegās prožektors, un tā nu spilgtajā spožumā šī neskaidrā gaisma izdzisa.
  Tikai pēc brīža es spēju atvērt elektrības apžilbinātās acis. «Nautils» stāvēja uz vietas. Tas šūpojās līdzās it kā augstam, ostmalai līdzīgam krastam. Jūra, kurā kuģis patlaban atradās, bij tikai augstu mūru ieslēgts ezers, tā diametrs aptuveni divas jūdzes, tātad aploks sešas jūdzes. Tā līmenim vajadzēja būt vienādā augstumā ar jūras virspusi, — to rādīja arī manometrs, jo šis ezers katrā ziņā saskārās ar okeanu. Pret pakāji slīpās augstās sienas augšup izliecās velvē, izveidodamas it kā milzīgu apgāztu piltuvi pieci vai seši simti metru augstumā. Pašā augšā atvērās neliels apaļš caurums, pa kuru es arī biju redzējis to blāvo spīdumu, laikam no dienas gaismas tur augšā.
  Iekams es sāku aplūkot šīs milzīgās alas iekšieni, iekams noskaidroju, vai tas ir dabas vai cilvēku roku darbs, es piegāju pie kapteiņa Nemo.
  — Kur mēs atrodamies? — es vaicāju.
  — Kāda izdzisuša vulkana centrā, — kapteinis atbildēja, — vulkana, kura iekšieni jūra pēc zemes satricinājuma pieplūdinājusi ar ūdeni. Kamēr jūs, profesora kungs, gulējāt, «Nautils» iebrauca šajā lagunā pa dabisku kanalu, kas atrodas desmit metru zem ūdens līmeņa. Še ir «Nautila» pastāvīgā osta, droša, ērta, nevienam cilvēkam nezināma, visu jūras vēju aizsargāta! Uzrādiet man jūsu kontinentos vai kādas salas krastos tādu vietu, kas tā aizsargātu kuģi pret visām vētras briesmām!
  — Patiešām, kaptein Nemo, — es teicu, — šeit jūs esat pilnīgā drošībā. Kas gan varētu iedomāties jūs meklēt vulkana dzīlēs? Bet tā virsotnē, man šķiet, es pamanīju atveri.
  — Jā, tas ir vulkana krateris, savā laikā lavas, garaiņu un liesmu pilns, bet tagad pa to ieplūst tas svaigais gaiss, ko mēs te patlaban ieelpojam.
  — Bet kas tas īsti ir par vulkanu?
  — Tas pieskaitāms tām daudzajām saliņām, ar kurām šī jūra gluži piesēta. Parastajiem kuģiem tā ir vienkārša klints, mums — ārkārtīgi plaša ala. Es to atradu nejauši, bet šoreiz nejaušība man visai noderēja.
  — Bet vai nevar nolaisties lejup pa atveri, kas agrāk bijusi vulkana krateris?
  — Nē, profesora kungs. Simts pēdu augstumā šī kalna pakāje ir pieejama, bet augstāk sienas sasliecas velvē un pa tās izlokiem nav iespējams izspiesties cauri.
  
  233
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment

• 234., 235., 236., 237. lappuse
• 8/5/09 09:57 pm
• Drukāšanas statistika: 51 minūte, 10546 baiti.
  
  * * *
  
  — Es redzu, kapteiņa kungs, ka daba jums kalpo vienmēr un visur. Šajā ezerā jūs esat pilnīgā drošībā, un neviens cits, izņemot jūs, nevar te iekļūt. Bet kādēļ jums vajadzīgs šis patvērums? «Nautils» iztiek tāpat bez ostas.
  — Jā gan, profesora kungs, bet tam vajadzīga elektrība dzinējspēkam un elektrības ražošanai nepieciešamie elementi: natrijs elementu piepildīšanai, ogles natrija pagatavošanai un raktuve, kur dabūt šīs ogles. Šeit jūra pārklāj veselus ģeoloģiskos laikos apslīcinātus mežus; pārakmeņojušies un oglē pārvērtušies, tie man noder kā neizsmeļamas raktuves.
  — Jūsu kuģa ļaudis, kapteiņa kungs, tātad nodarbojas šeit par ogļračiem?
  — Jā. Manas raktuves atrodas zem ūdens, tāpat kā Ņukastles ogļraktuves. Skafandrās ieģērbušies, kapļiem un lāpstām apbruņojušies, mani vīri izrok ogles, kuras man nav jāizprasa ne no vienām sauszemes raktuvēm. Kad es sadedzinu šīs ogles, lai iegūtu no tām natriju, dūmi, pa krateri gaisā izplūzdami, piešķir kalnam vēl aktiva vulkana izskatu.
  — Un mēs dabūsim redzēt jūsu ļaudis darbā?
  — Nē, mazākais šoreiz vēl ne, tāpēc ka es steidzos paveikt savu zemūdens ceļojumu ap zemeslodi. Es tikai paņemšu natriju no tiem krājumiem, kuri man še glabājas. Tam mums nepieciešama viena diena, ne vairāk, pēc tam mēs atkal turpināsim savu ceļojumu. Bet, ja jūs gribat pabraukāties pa šo lagunu un labi apskatīt to, izlietojiet šo dienu, Aronaksa kungs.
  Es pateicos kapteinim un gāju uzmeklēt biedrus, kuri vēl nebij iznākuši no savas kajites. Es uzaicināju viņus pavadīt mani, iepriekš nepateicis, kur mēs patlaban atrodamies.
  Tie abi iznāca uz klāja. Konselam, kas vispār ne par ko nebrīnījās, likās gluži dabiski, ka vakar aizmidzis zem ūdens, šorīt uzmostas zem kalna. Neda Lenda vienīgā interese bij tikai izlūkot, vai šai alai nav kāda izeja.
  Paēduši brokastis, mēs izkāpām stāvajā krastā.
  — Taču vēl vienreiz esam uz cietas zemes, — Konsels teica.
  — Es to nesaucu par zemi, — kanadietis atbildēja. — Un pie tam mēs neesam «uz», bet gan «zem».
  Starp sienas pakāji un ūdeni bij smilkšains krasts, platākajā vietā pieci simti pēdu plats. Pa šo liedagu ērti varēja apiet apkārt visam ezeram. Bet augsto sienu pakājes zeme bij stipri gruvešaina; gleznainā nekārtībā tur bij izmētāti vulkanisko izvirdumu bluķi un milzīgi pumeka akmens gabali. Visa šī izklaidus masa, vulkana kvēlē pārklāta ar emalju, laistījās kuģa
  
  234
  
  elektriskā prožektora spīdumā. Vizlas putekļi, ko sacēla mūsu kājas, ņirbēja kā dzirksteļu mākonis.
  Jo vairāk attālinājāmies no viļņu izvagotā krasta, jo stāvāka kļuva zeme, un mēs drīz vien aizsniedzām slaidu, izrobotu nogāzi, īstas kāpnes, pa kurām tikai lēnām varēja tikt uz augšu. Bet tur bij jāiet visai uzmanīgi pa šim gluži vaļīgajām drupatām, kājas slīdēja pa lauka špata un kvarca kristalu veidotiem stiklainiem iežiem.
  Šā milzīgā dobuma vulkaniskā daba bij redzama ik uz soļa. Es uz to aizrādīju arī saviem biedriem.
  — Iedomājieties tikai, — es viņiem teicu, — kad šī milzīgā piltuve bij verdošas lavas pilna un šī balti kvēlošā šķidruma īmenis sniecās līdz atverei kalna virsotnē — kā izkausēts metals krāsnī.
  — Es to iedomājos gluži skaidri, — Konsels atteica. — Bet sakiet, profesora kungs, — kāpēc lielais kausētājs pametis savu darbu un kā tas noticis, ka krāsns pieplūdusi ar rāmu ezera ūdeni?
  — Ļoti var būt, Konsel, tāpēc, ka kāds zemūdens satricinājums radījis to plaisu, kuru «Nautils» lieto kā iebraucamo ceļu. Pa to Atlantijas ūdeņi ieplūduši kalna iekšienē. Tā būs bijusi drausmīga divu elementu cīņa, kura nobeidzās ar Neptuna uzvaru. Bet no tā laika pagājuši daudzi gadu simteņi, un piepūdinātais vulkans pāvērties par rāmu alu.
  — Lieliski, — Neds Lends ieminējās. — Es pieņemu šo izskaidrojumu. Tikai ļoti žēl, ka tā plaisa, par ko profesora kungs stāstīja, mūsu interešu labā nav virs ūdens līmeņa, bet zem tā.
  — Bet, mīļais draugs, — Konsels iebilda, — ja šī plaisa nebūtu zem ūdens, tad jau «Nautils» nevarētu pa to šeit iekļūt.
  — Un es vēl varu piebilst, — ja ūdens nebūtu ieplūdis kalna apakšā, vulkans paliktu vulkans. Tātad jūsu žēlošanās ir gluži lieka.
  Mēs turpinājām kāpt augšup. Pakāpes kļuva arvien šaurākas un stāvākas. Bieži gadījās dziļas bedres, kurām bij jāmet apkārt līkums. Dažreiz, lai tiktu garām klinšu bluķiem, mēs rāpāmies uz ceļiem un līdām uz vēdera. Bet, pateicoties Konsela izveicībai un Neda Lenda spēkam, mēs paveicām visus kavēkļus.
  Apmēram trīsdesmit metru augstumā vietas nodaba pārvērtās, bet iešanai piemērotāka tomēr nekļuva. Konglomeratus un iežus nomainīja melnais bazalts. Te tas bij noklājies gluds kā palags ar sastingušu burbuļu pumpām, te atkal sarindojies pareizu prizmu kolonadēs, kuras atbalstīja milzīgās velves spraišļus un tādējādi izveidoja apbrīnojamu architektonisku celtni.
  
  235
  
  Starp bazalta kolonām vijās slaidas, sastingušas, bitumena svītrām šķērsotas lavas strūklas, bet vietām atkal plati sēra paklāji. Pa kratera atveri spilgtāk ieplūdusī gaisma blāvi apspīda visus šos vulkaniskos, uz visiem laikiem kalna dziļumos apglabātos izvirdumus.
  Divi simti piecdesmit pēdu augstumā mūsu gājienu apturēja nepārspējams kavēklis. Iekšējā siena sāka liekties velvē, un kāpšanas vietā bij jāsoļo ezeram apkārt. Uz šīs pēdējās nogāzes augu valsts jau sāka cīnīties ar mineralu valsti. Daži krūmi un pat kociņi sliecās laukā no klints iedobumiem. Es šeit ievēroju kādu dievkrēsliņu ceru, no kura tecēja kodīga sula. Heliotropi, kas neattaisnoja savu nosaukumu¹, jo saules stari tiem nepiekļūst, skumji bij nokāruši bālgano un tikko smaržojošo ziedu ķekariņus. Šur un tur krizantemas bikli pacēla savus ziedus gar panīkušu aloju pakājēm. Bet sacietējušās lavas spraugās es pamanīju arī dažas pat šeit viegli smaržojošas vijolītes un ar lielu labpatiku ieelpoju to smaržu. Smarža ir puķu dvēsele, bet jūras puķēm, šiem krāšņajiem ūdens augiem, dvēseles nav!
  Mēs piegājām spēcīgu pūķa koku grupai, kad Neds Lends piepeši iesaucās:
  — Ak profesora kungs! Te ir bišu strops!
  — Bišu strops? — es atsaucos un neticīgi atmetu ar roku.
  — Jā gan, bišu strops, — kanadietis apgalvoja, — un bites skraida tur apkārt.
  Es piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka jātic vien ir. Kādā pūķu koka zara caurumā bij iemitinājušies vairāki tūkstoši šo kukainīšu, kuru Kanariju salās diezgan daudz un kuru ražojums ir tik ļoti iecienīts.
  Saprotama lieta, ka kanadietim tūliņ bij padomā ievākt sev arī medus krājumu, un no manas puses būtu bijis nelaipni viņam to liegt. Ar sēru samaisīta sauja sausu lapu aizdegās no viņa škiltavas dzirkstelītes, un vīnš sāka apdūmot bites. Dūkšana pamazām apklusa, un, stropu iztukšodami, mēs ievācām krietni daudz smaržojošā medus. Neds Lends to rūpīgi novietoja savā somā.
  — Es šo medu sajaukšu ar maizes koka mīklu, — viņš teica, — un tad pasniegšu jums lieliskas kūkas.
  — Pie joda! - Konsels iesaucās. — Tā jau būs īstā piparkūka!
  — Nu labi, piparkūka, — es piemetināju, — bet nu turpināsim mūsu ceļojumu.
  ———————
  ¹ Saulei pievērsts (grieķu). Red.
  
  236
  
  No dažiem mūsu ejamā celiņa līkumiem ezers bij pārskatāms visā plašumā. Kuģa prožektors apgaismoja visu ūdens līmeni, ko netraucēja ne viļņi, ne brāzmas. «Nautils» stāvēja pilnīgi nekustīgi. Uz tā klāja un stāvajā krastā rosījās cilvēki — melnas kustīgas ēnas šajā gaišajā plankumā.
  Tajā brīdī mēs gājām apkārt pirmās pakāpes robainai klinšu kraujai, kura balstīja velvi. Tur es pamanīju, ka bites nav vienīgie šī vulkana iedzīvotāji. Laupītāju putni krēslā laidelējās šurp un turp vai arī aizlaidās no savām klinšu virsotnēs ietaisītām ligzdām. Tur bij zvirbuļu vanagi baltiem vēderiem un klaigulīgie dzeltenie vanagi. Pa nogāzēm ātri skraidelēja garkājotās skaistās un treknās sīgas. Atļauju lasītājam pašam iedomāties, kāda kāre iedegās kanadieša acīs, ieraugot šo garšīgo medījumu, un kā viņš nožēloja, ka nav paņēmis līdzi šauteni. Viņš lūkoja lodi atvietot ar akmeni, un pēc vairākiem neizdevīgiem mēģinājumiem beidzot tam laimējās ievainot vienu no šīm lieliskajām sīgām. Es teikšu tīro patiesību, ja apgalvošu, ka viņš divdesmit reižu riskēja ar savu dzīvību, kamēr dabūja sīgu rokā, bet galu galā putns tika pievienots medus šūnām viņa somā.
  Nu mums tomēr bij jādodas lejā, jo zobainā grēda palika nepārejama. Virs mūsu galvām krateris rēgojās kā plats akas caurums. No šās vietas labi varēja saskatīt debesis; es redzēju rietumu vēja dzītus mākoņus, kuru miglotās skaras nosliecās līdz pat kalna virsotnei. Tas bij pierādījums, ka mākoņi slīdēja zemu, jo vulkans tikai astoņi simti pēdu pacēlās pār okeana līmeni.
  Pusstundu pēc kanadieša pēdējām medībām mēs atkal bijām krasta zemākajā joslā. Te kā biezs paklājs auga jūras dilles, mazs čemurains augs, visai tīkams ēdiena aizdars. Konsels saplūca sev vairākus saišķus. Kas attiecas uz faunu, tad tūkstošiem te ņudzēja dažādu vēžveidīgu pasugu: omari, vēži vientuļnieki, palemoni, zirnekļi un neskaitāmi gliemeži.
  Šeit mēs uzgājām krāšņu alu. Visi trīs mēs ar patiku izlaidāmies smilktīs. Uguns bij nospodrinājusi alas emaljētās un spīdošās, viscaur vizlas putekļiem nobārstītās sienas. Neds Lends tās aptaustīja, izmēģinādams to biezumu. Es nevarēju atturēt smaidu. Saruna atkal vērsās uz to pašu nemitīgo bēgšanas jautājumu; es atzinu par iespējamu, neaizsteidzoties notikumiem priekšā, dot viņam cerību: kapteinis Nemo brauca uz dienvidiem tikai tādēļ, lai atjaunotu savu natrija krājumu. Es domāju, ka tagad viņš tuvosies Eiropas vai Amerikas krastiem, bet tur jau kanadietis visvairāk varēja cerēt uz bēgšanas mēģinājuma labu izdošanos.
  Kādu stundu mēs palikām šajā burvīgajā alā. Sākumā žirgtā valoda
  
  237
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 1 commentLeave a comment

• 238., 239. lappuse
• 8/5/09 10:40 pm
• Drukāšanas statistika: 22 minūtes, 4810 baiti.
  
  * * *
  
  uz beigām palika arvien gausāka. Tāds kā snaudiens sāka mūs pārmākt. Un, tā kā man nebij neviena iemesla tam pretoties, tad arī aizmigu cietā miegā.
  Tad mani piepeši iztrauca Konsela balss:
  — Ātrāk! ātrāk! — krietnais puisis kliedza.
  — Kas noticis? — es vaicāju, pa pusei paceldamies.
  — Mūs applūdina ūdens!
  Es apgriezos. Ūdens ar straumi šļāca mūsu alā, un, tā kā moluski mēs nebijām, patiešām vajadzēja domāt par glābšanos.
  Pēc dažiem acumirkļiem mēs jau bijām drošībā tās pašas alas virsotnē.
  — Kas te atkal notiek? — Konsels vaicāja. — Atkal kāds jauns dabas brīnums?
  — Nē, mīļais draugs, — es paskaidroju, — tas vienkārši ir paisums, jūras paisums, kas gribēja mūs pārsteigt tāpat kā Valtera Skota varoni! Tur, ārpusē, okeana ūdens ceļas, un pēc vispārējā dabas līdzsvara likuma jāceļas arī ezera līmenim. Labi, ka tikām cauri tikai ar vieglu peldi. Iesim nu uz «Nautilu» pārģērbties.
  Pēc trim stundas ceturkšņiem mēs bijām nobeiguši savu apļa ceļojumu un atgriezāmies uz kuģa. «Nautila» ļaudis patlaban beidza iekraut natriju, un mēs kuru katru brīdi varējām atkal doties ceļā.
  Tomēr kapteinis Nemo nedeva nekāda rīkojuma. Vai viņš gribēja nogaidīt nakti, lai slepeni izbrauktu pa savu zemūdens ceļu? Varbūt.
  Lai nu kā, bet otrā rītā «Nautils», atstājis savu ostu, atkal brauca pa klaju jūru, dažu metru dziļumā zem Atlantijas okeana līmeņa.
  
  XI
  SARAGOSAS JŪRA
  
  «Nautila» virziens nemainījās. Pagaidām bij jāatmet visas cerības atgriezties Eiropas jūrās. Kapteinis Nemo ieturēja kursu tieši uz Afrikas dienvidu ragu. Kurp gan viņš mūs veda? Es to neuzdrošinājos iedomāties.
  Tajā dienā «Nautils» pārbrauca vienu no interesantākajām Atlantijas okeana daļām. Katram jau būs zināma lielā, siltā ūdens strāva, ko saucam par Golfa straumi. Novirzījusies garām Floridas pussalai, viņa plūst uz Špicbergenas salām. Bet, iekams tā iegriežas Meksikas līcī, ap 44° ziemeļu platuma straume sadalās divās attekās: galvenā plūst uz Īrijas un Norveģi-
  
  238
  
  jas krastiem, bet otrā, mazākā, pagriežas uz dienvidu augstienēm — Azoru salām un, no turienes apskalojusi Afrikas krastus, loka līnijā nāk atpakaļ uz Antiļu salām.
  Un šī otrā atteka, labāk sakot, izloka gredzens, ar savu silto ūdeņu vērsmi ierobežo to auksto, rāmo nekustīgā okeana daļu, ko sauc par Saragosas jūru, īstenu ezeru Atlantijas okeanā. Lielā okeana siltā straume tikai trijos gados tiek tam apkārt.
  Pareizi sakot, Saragosas jūra apklāj itin visu nogrimušās Atlantidas plašumu. Daudzi pētnieki pat domā, ka tajā sastopamie augi ir vēl šā nogrimušā kontinenta paliekas. Tomēr drīzāk ticams, ka visus šos augus, aļģes un fokusas Golfa straume atnesusi no Eiropas un Amerikas krastiem.
  Tāds bij apvidus, kur «Nautils» patlaban bij iekļuvis. Tas bij īsts zemūdens zālājs, klāts ar aļģēm, fukusām un ogām pilnām brūnaļģēm — tik biezām, ka kuģis tikai ar pūlēm izlauzās cauri. Kapteinis Nemo, negribēdams sava kuģa skrūvi laist darbā šādā jūras augu mudžeklī, turējās dažus metrus zem ūdens līmeņa.
  Saragosas nosaukums cēlies no spāniešu vārda «saragazzo», kas nozīmē jūras augus. Šie augi patiešām apklāj visu šo milzīgo jūras baseinu. Tāpēc arī zinātnieks Mori savā grāmatā «Zemeslodes fiziskā ģeografija» dod šādu paskaidrojumu par šo ūdens augu sakopojumu Atlantijas rāmajos ūdeņos.
  «Mani novērojumi ir dibināti uz visiem pazīstamiem mēģinājumiem. Ja iemetīsim ar ūdeni pildītā traukā korķa gabaliņus vai kādus peldošus priekšmetus, tad tie saskaņā ar ūdens riņķveidīgo griešanos centīsies savienoties ūdens centrā, proti, vismazāk kustīgā vietā. Šajā gadījumā mūs nodarbina Atlantijas okeans, tas ir «trauks», Golfa straume — plūstošais ūdens un Saragosas jūra — centrs, kurā notiek peldošo ķermeņu apvienošanās.»
  Es pilnīgi piekritu Mori uzskatam un tagad varēju pārliecināties par šā uzskata pareizību tādos novados, kur eiropiešu kuģi nokļūst visai reti. Virs mums peldēja visdažādākie priekšmeti, aplipuši ar brūnajām aļģēm; tur bij Andu vai Klinšainajos kalnos nogāzti koku stumbri, ko Amazones vai Misisipi upes ieskalojušas okeanā; daudzas kuģu vraku paliekas, ķīļi, apšuves, kļuvuši tik smagi no daudzajiem gliemjiem, kas tos apklāja, ka vairs nevarēja noturēties virs ūdens.
  Visu 22. februara dienu mēs pavadījām Saragosas jūrā, kur zivis, kas labprāt pārtiek no jūras augiem un gliemjiem, atrod sev bagātīgu barību. Otrā rītā okeans atkal bij atguvis savu parasto izskatu.
  
  239
  Tags: 20000 ljē pa jūras dzelmi, Žils Verns
• 0 commentsLeave a comment