February 1st, 2009

• 207 lappuse
• 2/1/09 12:28 am
• * * *
  
  balta. Sēra tvaiku strūklas vijās ūdens mutuļos, kuri virmoja kā verdošā katlā. Es pieliku roku loga stiklam, bet tas bij tā sakarsis, ka nācās roku atkal atvilkt.
  --- Kur mēs atrodamies? --- es vaicāju.
  --- Santorinas salas tuvumā, profesora kungs, --- kapteinis atbildēja, --- kanalā, kas atdala Nea-Kamennu no Palea-Kamennas. Es gribēju parādīt jums interesantu zemūdens izvirduma skatu.
  --- Es biju tajā pārliecībā, ka šo jauno salu izveidošanās jau beigusies.
  --- Vulkaniskajos apvidos nekad nekas nav pilnīgi izveidojies, --- kapteinis Nemo atbildēja, --- un zemeslode nemitīgi maina savu veidu pazemes uguņu darbības iespaidā. Pēc Kasiodora un Plinija ziņām, jau deviņdesmitā gadā pirms mūsu ēras kāda jauna sala, dievišķā Teija, pacēlusies no ūdens tajā vietā, kur tagad atrodas šīs saliņas. Vēlāk tā nogrimusi, lai atkal paceltos sešdesmit devītajā gadā un pazustu vēlreiz. No tā laika līdz mūsu dienām Plutons savu darbu bij pārtraucis. Bet 1866. gada 3. februarī pie Nea-Kamennas ar sēra tvaikiem izcēlās sala, ko nosauca par Georga salu, un tā paša mēneša sestajā dienā savienojās ar Nea-Kamennu. Septiņas dienas vēlāk, 13. februarī, parādījās Afroesas saliņņa, atstādama starp sevi un Nea-Kamennu desmit metru platu kanalu. Šo parādību laikā es biju šajā jūrā un varētu novērot to visos pārveidos. Afroesas saliņa ir ieapaļa, trīsdesmit pēdu plata un trīsdesmit augsta. Tās sastāv no melnas un stiklainas lavas ar laukakmeņa drumslu piemaisījumiem. Beidzot, 10. martā, Nea-Kamennai līdzās izcēlās vēl viena saliņa, ko nosauca par Reku, un no tā laika visas šīs trīs saliņas izveido vienu pašu salu.
  --- Bet kanals, pa kuru mēs patlaban braucam? --- es vaicāju.
  --- Tas ir še, --- kaptenis Nemo atbildēja, norādīdams kādu vietu archipelaga kartē. Jūs redzat, ka es te esmu iezīmējis arī šīs jaunās salas.
  --- Vai kādā dienā šā kanala gultne arī nepacelsies?
  --- Tas ir iespējams, Aronaksa kungs, jo, sākot ar 1886. gadu, pretim Sen-Nikolā ostai Palea-Kamennas salā ir jau pacēlušās astoņas mazas lavas saliņas. Skaidri redzams, ka Nea un Palea vēsturiskā nākotnē savienosies.
  Es atkal piegāju pie loga. "Nautils" vairs nebrauca. Karstums bij kļuvis neizturams. Pirmāk balta, jūra nu bij sarkana no dzelzs sāļu piemaisījuma. Neraugoties uz hermetiski noslēgtajiem logiem, iekšā spiedās nepanesama sēra smaka, plīvoja sarkana liesma, kuras spilgtumā aptumsa kuģa elektriskās ugunis.
  
  * * *
  
  Ir vērts atzīmēt, ka šajā lappusē ir kļūdains vārds --- "kaptenis".
  
  Statistika: 13 minūtes; 361 vārdi, sastāvoši no 2564 simboliem.
  Tags: 20k lje pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 255. lappuse
• 2/1/09 12:29 pm
• līga spēka triekts senatnes tarans. Augstu gaisā uzmestās ledus drumslas kā krusa bira ap mums. Vienīgi ar savu paša dzinējspēku kuģis izlauza sev brīvu ceļu. Dažreiz, inerces dzīts, tas uzskrēja virs ledus un salauza to ar savu svaru; citreiz atkal, paslīdis zem ledus, vienkārši ļodzīdamies saplēsa to slaidās šķeltnēs.
  Tajās dienās mūs bij apsēdušas visādas kļūmes. Gadījās tik bieza migla, ka pat klāju no viena gala līdz otram nevarēja pārredzēt. Vēji mainīdamies plosījās no visām apvāršņa pusēm. Sneigs sagula tik cietiem slāņiem, ka nācās to ar kapļiem izkalt.
  Piecu gradu salā "Nautils" no ārpuses pavisam apledoja. Buru kuģis te nekur netiktu uz priekšu, jo visas tā buras un rājas apledotu.
  Tikai bez ogļu kurināmā, vienīgi elektriskā motora dzīts bezburu kuģis varēja iedrošināties doties šajos polarapvidos.
  Šādos apstākļos barometrs vienmēr stāvēja ļoti zemu. Nokrita pat līdz 73o5'. Uz kompasa norādījumiem vairs nevarēja palaisties. Līdzsvaru zaudējusī adata svaidījās pavisam pretrunīgi, jo vairāk tuvojāmies magnetiskajam polam, kurš nebūt nesakrīt ar zemeslodes dienvidpolu. Pēc Hanstena aprēķina, dienvidpols atrodas apmēram starp 70o platuma un 180o garuma, bet, pēc Diperē apgalvojuma, --- starp 135o garuma un 70o30' platumu. Nācās pārnest kompasu dažādās vietās uz kuģa, savākt novērojuma skaitļus un tad uzmeklēt vidējo. Bet daudzreiz vajadzēja ņemt palīgā arī nobrauktā ceļa aprēķinus, kas bij visai nedrošs līdzeklis, jo virziens izlocījās pa līkumotām līnijām un pieturas punkti mainījās nemitīgi.
  Beidzot, 18. martā, pēc divdesmit veltiem izlaušanās mēģinājumiem, "Nautils" palika stāvam galīgi iestrēdzis. Tas vairs nebij ne ledus lauks, ne ledus blāķi, bet bezgalīga, nekustīga, citcitā sablīvētu kalnu grēda.
  --- Ledus! Sastrēgums! --- kanadietis teica.
  Es saprotu, ka kanadietim, tāpat kā visiem polarbraucējiem, kas te bij ieradušies pirms mums, tas bij nepārvarams šķērslis. Ap pusdienas laiku saule uz mirkli parādījās pie debesīm; kapteinis pēc diezgan rūpīga izmērījuma aprēķināja, ka mēs atrodamies starp 51o30' garuma un 67o30' dienvidu platuma. Tā jau bij ļoti tāla vieta antarktiskajos apvidos.
  Ledus klaja jūra vairs nekur nebij saskatāma. Zem "Nautila" durkļa pletās plašs paugurains klajums ar aplauzītiem lieliem ledus gabaliem, ar spocīgi veidotām ledus šķeltnēm, gluži kā upes virspusē īsi pirms ledus iešanas, tikai daudz milzīgākos apmēros. Vietvietām divi simti pēdu augstu gaisā lējās virsotnes ar smailiem galiem, tālāk stāvās klintis ar asām
  
  * * *
  
  255. lappuse.
  Statistika: 12 minūtes, 360 vārdi jeb 2701 simboli.
  Tags: 20k lje pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 296. lappuse
• 2/1/09 12:51 pm
• sastapis Indijas okeanā. Bet kāds atgadījums, kas pilnīgi pierāda šo gigantisko kustoņu eksistenci, noticis vēl nesen, 1861. gadā.
  --- Kas tas ir par gadījumu?
  --- Tas ir šāds: 1861. gadā ziemeļaustrumos no Tenerifas, apmēram tajā pašā platuma gradā, kur mēs patlaban atrodamies, kuģa "Alektona" ļaudis pamanījuši milzīgu kalmaru peldam ūdens virspusē. Kapteinis Bugē sācis vajāt šo kustoni ar harpunām un šauteņu šāvieniem, bet bez kādām lielām sekmēm, jo lodes un harpunas viņa mīkstajam ķermenim bez kādas atsites kā vienkāršam receklim skējušas cauri. Pēc vairākkārtējiem veltiem mēģinājumiem kuģa ļaudīm beidzot izdevies apmest mouluskam apkārt cilpu. Cilpa noslīdējusi līdz pat kustoņa astes spurām un tur aizķērusies, tagad mēģinājuši nezvēru izvilkt uz kuģa, bet viņa svars bijis tik liels, ka, virvei sastiepjoties, aste notrūkusi un astoņkājis bez šā greznuma pazudis ūdenī.
  --- Nu, lūk, --- Neds Lends sacīja. --- Tas beidzot ir patiess fakts.
  --- Neapšaubāms fakts, mīļo Ned. Tāpēc arī ieteikts nosaukt to astoņkāji par "Bugē kalmaru".
  --- Un cik garš bijis tas kustonis? --- Neds vaicāja.
  --- Varbūt apmēram seši metri? --- ievaicājās Konsels, kurš, atkal pie loga nostājies, vēroja zemūdens zālāja izdobumus.
  --- Tieši tā, --- es atbildēju.
  --- Vai viņa galvai nebij pieauguši astoņi taustekļi, kuri locījās pa ūdens virsu kā vesels čūsku midzenis?
  --- Pilnīgi pareizi.
  --- Vai viņam galvas virspusē novietotās acis nebij ārkārtīgi lielas?
  --- Jā gan, Konsel.
  --- Un vai viņa purns nebij līdzīgs papagaiļa knābim, bet tikai šausmīgam knābim?
  --- Jā, Konsel.
  --- Tātad, --- Konsels mierīgi turpināja, ja profesora kungam nekas nav pretī, te ir tas Bugē kalmars vai vismaz kāds no viņa brāļiem.
  Es pārsteigts pavēros Konselā. Neds Lends steidzās pie loga.
  --- Cik šausmīgs kustonis! --- viņš iesaucās.
  Tad savukārt arī es piegāju palūkot un nevarēju apspiest riebumu. Manā acu priekšā ķepurojās briesmīgs nezvērs, seno teiku cienīgs radījums.
  Tas bij milzīga lieluma kalmars, ap astoņi metri garš. Ārkārtīgi ātri viņš ačgārniski tuvojās "Nautilam". Viņa milzīgās nekustīgās acis glūnēja šurp. Tā astoņas rokas, vai, labāk sakot, kājas pieaugušas tieši galvai, tāpēc šos
  
  * * *
  
  296. lappuse.
  
  Statistika: 11 minūtes, 330 vārdi jeb 2385 simboli.
  Tags: 20k lje pa jūras dzelmi
• 0 commentsLeave a comment

• 120. lappuse
• 2/1/09 01:33 pm
• 1:19 PM
  
  --- Kapteinis Laperuzs ar saviem kuģiem "Busola" un "Astolabija" izbrauca 1784. gada 7. decembrī. Vispirms viņš izkāpa malā Botani-Beijā, apmeklēja Sabiedrības salas un Jaunkaledoniju, tad devās uz Santa Krucu un apstājās pie Naomkas Havaju salu grupā. Pēc tam viņa kuģi piebrauca nepazīstamam Vanikoro salas rifam. "Busola" brauca pirmais un uzskrēja sēklī salas dienvidu pusē. "Astrolabija" steidzās viņiem palīgā un tāpat uzskrēja sēklī. Pirmais kuģis turpat vai tai pašā brīdī tika sadragāts. Turpretim otrais, nosēdies uz sēkļa aizvēja pusē, vairāk dienu noturējās virs ūdens. Avarējušo kuģu ļaudis iedzimtie uzņēma diezgan labi. Tie nometās salā un no abu kuģu paliekām uzbūvēja nelielu kuģīti. Daži matroži labprātīgi palika Vanikoro salā. Pārējie, pa lielākai daļai slimi un vārgi, aizbrauca Laperuzam līdzi. Viņi devās uz Zalamana salām un visi aizgāja bojā šās grupas galvenās salas apkaimē starp "Maldu" un "Mierinājuma" klinšu ragiem.
  --- Kā jūs visu to zināt? --- es iesaucos.
  --- Redziet, to es atradu beidzamā katastrofas vietā.
  Kapteinis Nemo parādīja man skārda kastīti ar franču ģerboni. Kastīte sāls ūdenī bij gluži saēsta. Viņš atvēra to, un es ieraudzīju nodzeltējušu, bet tomēr vēl labi salasāmu rokrakstu žūksni.
  Tur bij jūrlietu ministra rīkojumi kapteinim Laperuzam ar Ludviķa XVI atzīmēm uz malām!
  --- Jūrniekam tā ir skaista nāve! --- izsaucās kapteinis Nemo. --- Koraļu kaps ir visklusākais, kādu vien var vēlēties. Kaut liktenis man un maniem biedriem arī novēlētu tādu pašu!
  
  XX
  
  TORESA JŪRAS ŠAURUMS
  
  Naktī no 27. uz 28. decembri "Nautils" atstāja Vanikoro apvidu un ārkārtīgi ātri devās projām dienvidrietumu virzienā. Trijās dienās viņš nobrauca septiņi simti piecdesmit ljē lielu atstatumu starp Laperuzu salu grupu un Jaungvinejas dienvidaustrumu krastu.
  1868. gada 1. janvara rītā Konsels iznāca pie manis uz klāja.
  --- Vai profesora kungs atļaus, --- brašais puisis teica, --- novēlēt viņam laimīgu jaungadu?
  --- Protams, Konsel! Tikai gluži tāpat, it kā es patlaban būtu Parizē,
  
  1:32 PM
  
  13 minūtes, 307 vārdi jeb 2213 simboli.
• 0 commentsLeave a comment

• 138., 139. lappuse
• 2/1/09 07:07 pm
• 6:37 PM
  
  --- Kaptein! --- es atkārtoju, pieskardamies tā rokai.
  Viņš notrīsēja un pagriezās.
  --- Ak, tas esat jūs, profesora kungs, --- viņš teica. --- Nu kā, vai jums bij izdevīgas medības? Daudz ievācāt saviem botaniskajiem pētījumiem?
  --- Jā gan, kapteiņa kungs, --- es atbildēju. --- Tikai nelaimīgā kārtā mēs esam atveduši līdzi baru divkāju, un viņu klātbūtne man liekas bīstama.
  --- Kas tie par divkājiem?
  --- Mežoņi.
  --- Mežoņi! --- kapteinis Nemo ironiski atsaucās. --- Un jūs vēl brīnāties, profesora kungs, ka, spēruši kāju uz viena no mūsu zemeslodes apvidiem, sastopat mežoņus? Starp citu, vai tie, kurus jūs saucat par mežoņiem, ir sliktāki par tiem pārējiem?
  --- Bet, kapteiņa kungs...
  --- Es, profesora kungs, mežoņus esmu sastapis it visur.
  --- Nu lai arī tā būtu, --- es atbildēju. --- Bet, ja negribat viņus sagaidīt šeit uz "Nautila", jūs darītu labi, gādādami par kādu aizsardzību.
  --- Apmierinieties, profesora kungs, te nekas nav jāgādā.
  --- Bet iedzimto ir daudz.
  --- Cik daudz jūs viņus rēķināt?
  --- Mazākais vienu simtu.
  --- Aronaksa kungs, --- kapteinis atbildēja, rokas no instrumenta taustiņiem nenoņēmis, --- ja arī visi Jaungvinejas iedzimtie sapulcētos uz šā krasta, "Nautilam" tomēr nebūtu jābaidās no viņu uzbrukuma.
  Kapteiņa pirksti atkal slīda pār instrumenta klaviaturu; es ievēroju, ka tie skāra tikai melnos taustiņus, kas melodijai piešķīra reizē graciozu un vienaldzīgu noskaņu. Drīz vien viņš šķita pavisam aizmirsis manu klātbūtni un no jauna nogrima savos sapņos, kurus traucēt es negribēju.
  Es atkal devos uz klaja. Ārā jau bij pilnīgi tumšs, jo šajos zemajos platuma gradu apvidos nakts uznāk spēji un bez mijkrēšļa. Gveboroara rēgojās tikai kā izplūdusi masa. Bet daudzie krastmalā sakurtie ugunskuri liecināja, ka mežoņi nedomā iet projām.
  Vairākas stundas es paliku te augšā, domādams par šiem iedzimtajiem, lai gan no viņiem vairs nebaidījos, jo kapteiņa nesatricināmā pašpaļaušanās arī mani bij nomierinājusi. Tad atkal pilnīgi tos aizmirsu, apbrīnodams tropiskās nakts krāšņumu. Manas atmiņas traucās uz Franciju līdzi zodiaka zvaigznājiem, kuri pēc dažām stundām to apmirdzēs. Mēness spīdēja zenitā starp zvaigznāju grupām. Un tad es iedomāju, ka šis uzticamākais un labvē-
  
  138
  
  līgākais pavadonis parīt atkal atnāks šajā pašā vietā pacelt ūdeni un novirzīt "Nautilu" no tā koraļu sēdekļa. Ap pusnakti, pārliecinājies, ka virs satumsušajiem ūdeņiem, tāpat kā zem krastmalas kokiem, viss klusu, es nokāpu savā kajitē un mierīgi iemigu.
  Nakts pagāja bez kādiem ļauniem starpgadījumiem. Mežoņi droši vien bij nobijušies no jūras šaurumā guļošā nezvēra, jo lūka visu nakti palika atvērta un viņi viegli varētu iebrukt "Nautila" iekšējās telpās.
  8. janvara rītā ap sešiem es atkal izgāju uz klāja. Rīta krēsla patlaban klīda. Tūliņ arī pret atskaidroto apvārsni bij saredzama sala --- vispirms lēzenās krastmalas, tad kalnāju virsotnes.
  Iedzimtie bij turpat, tikai daudz lielākā skaitā nekā vakar --- ap pieci vai seši simti. Daži no tiem, izlietotodami zemo ūdens līmeni, bij atbriduši un sarāpušies uz koraļu klinšu augstākajiem pauguriem, tepat vai tikai divu kabeļtauvu attālumā no "Nautila". Es viņus labi varēju saskatīt. Tie katrā ziņā bij īsti papuasi, skaistas rases piederīgi, milzeņu auguma, augstām un platām pierēm, lieliem, bet tomēr nesaspiestiem deguniem un baltiem zobiem. Viņu kuplie, sarkani izkrāsotie mati spilgti atplaiksnījās pret nubijiešiem līdzīgo, melni spīdīgo augumu. Pārgriezto un izstiepto ausu apakšā bij ievērtas kaula krelles. Lielāko tiesu šie mežoņi bij kaili. Starp tiem es saskatīju arī dažas sievietes ar īstam krinolinam līdzīgu, no zālēm pagatavotu, augu jostas saturētu apģērbu no vidukļa līdz ceļiem. Dažu virsaišu kaklus greznoja pusmēnessveidīga rota un sarkanu un baltu stikla kreļļu virknes. Gandrīz visi bij bruņojušies ar loku, bultām un vairogiem, bet plecos katram karājās tīklveidīga soma ar apaļiem akemeņiem, kurus tie veikli met ar savām lingām.
  Viens no virsaišiem, pienācis diezgan tuvu "Nautilam", uzmanīgi to aplūkoja. Viņš likās kādas augstākas šķiras "mado", tāpēc ka bij apsedzies ar malās izrotātu, dažādām spilgtām krāsām austu bananu lapu pinumu.
  Es viegli būtu varējis nošaut šo mežoni, jo viņš slaistījās tikai pusšāviena attālu, bet aprēķināju, ka labāk nogaidīt tiešu uzbrukumu no viņu puses. Eiropiešu un mežoņu sadursmē eiropietim katrreiz jāaizstāvas, nevis jāuzbrūk.
  Pa visu bēguma laiku iedzimtie klaiņoja ap "Nautilu", bet neko daudz netrokšņoja. Es bieži dzirdēju saucienu "assai" un no viņu mājieniem nopratu, ka tie aicina mani malā; tomēr man šķita, ka prātīgāk šo laipno ielūgumu noraidīt.
  Tajā dienā laiva palika turpat pie kuģa --- meistaram Lendam par lielām
  
  139
  
  7:02 PM
  
  
  * * *
  25 minūtes, 709 vārdi jeb 5118 simboli.
• 0 commentsLeave a comment

• Resnie Putni, 2 Anna, Roberts Gobziņš, vārdi, ko iemācīties un dziedāt
• 2/1/09 08:13 pm
• Ir
  Tā, uzmanīgi
  
  * * *
  
  Šonakt atkal mežs ir
  Baigi izbradāts
  Visas manas sēnes
  Nopostījis kāds
  
  Nolauzis ir lielās
  Mazās saminis
  Un nevienu pašu
  Nav man atstājis
  
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  
  Tie ir resnie putni
  Kuriem sēnes skauž
  Tāpēc katru nakti
  Viņi nāk un lauž
  
  Nolauž baravikas
  Nolauž bērzlapes
  Un pat neēdamās
  Zaļās mušmires
  
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  
  Vai man mežā būtu
  Jāierīko slazds
  Bet ja pastnieks iekrīt
  Tad man nenāks pasts
  
  Var jau būt vēl ļaunāk
  Varbūt paies gads
  Un tad nākoš ruden
  Iekritīšu pats
  
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  
  URRrresnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putni
  Resnie putni, resnie putni, resnie putni, resnie putNI!!!
  
  * * *
  
  Hrju, mū, tsj tsj tsj
  
  Labi
  Aiziešana aiziešana aiziešana
  Kā nē tas ir tuvplāns
  Tur jau aiziet tak ir tuvplāns
  
  * * *
  
  Vārdu avots: audiovideogramma TuCaurulē.
  Iedvesmotājs: ledus ieraksts par tēmu.
  Tags: Roberts Gobziņš, resnie putni
• 0 commentsLeave a comment

• 43., 44. lappuse
• 2/1/09 11:39 pm
• 11:15 PM
  
  ierīkota it kā horizontala platforma, kad piepeši manīju, ka tas palēnām grimst.
  --- Velns un elle! --- Neds Lends iekliedzās, pasperdams kāju pret skanošo tērauda plāksni. --- Atveriet taču, neviesmīlīgie kuģotāji!
  Bet skrūves apdullinošo troksni pārkliegt bija grūti. Par laimi kuģis mitējās grimt.
  Piepeši kuģa iekšienē atskanēja spēcīgi klaudzieni, tika atgrūsti aizšaujamie. Kāda plāksne pacēlās, kāds vīrs pabāza galvu, savādi iekliedzās un atkal pazuda.
  Mirkli vēlāk parādījās astoņi spēcīgi vīri maskētām sejām un, ne vārda nerunājuši, ievilka mūs sava drausmīgā kuģa iekštelpās.
  
  VII
  
  MOBILIS IN MOBILE
  
  Šī brutalā sagūstīšana notika zibeņātri. Es nepaguvu ar saviem biedriem ne vārda pārmainīt. Nezinu, ko īsti viņi sajuta, pēkšņi ieslodzīti šajā peldošajā cietumā, bet man auksti šermuļi pārskrēja pār kauliem. Kādos nagos mēs te bijām iekrituši? Bez šaubām, tie bij jūras laupītāji, kuri gluži jaunā veidā piekopa savu amatu.
  Tikko šaurā lūka virs mums bija aizvērusies, es atrados necaurredzamā tumsā. Āra gaišuma pieradušās acis nekā nespēja saskatīt. Tikai jutu, ka manas kailās kājas virzās pa dzelzs kāpnēm. Neds Lends un Konsels man sekoja, cieši ielenkti. Kāpņu galā atvērāk kādas durvis un tūliņ no jauna šķindēdamas aizvērās aiz mums.
  Mēs atkal bijām vieni. Kur? Es to nevarēju pateikt, pat ne lāgā iedomāties. Visapkārt bij tik tumšs, ka acis nejaudāja uztvert visniecīgāko gaismas stariņu, kāds samanāms pat vistumšākajā naktī.
  Bet Neds Lends, no tādas apiešanās saniknots, ļāva vaļu savām dusmām.
  --- Velns un elle! -- viņš iekliedzās. --- Tie ir cilvēki, kuri viesmīlību mācījušies kaut kur Kaledonijā! Trūkst tikai, lai viņi vēl būtu kanibali! Arī par to nevarētu brīnīties, bet es saku skaidri, ka šādā gadījumā sīvi pretošos.
  --- Apmierinieties, mīļais Ned, apmierinieties! --- Konsels rāmi iebilda. --- Neuztraucieties priekšlaikus! Patlaban jau mēs vēl netiekam cepti.
  
  43
  
  --- Cepti vēl ne! --- kanadietis attrauca. --- Bet pie krāsns jau esam, tas skaidrs. Te taču ir tumšs kā ellē. Labi, ka savu nazi neesmu pametis, ar to rīkoties man gaismas allaž pietiks. Pirmais bandits, kurš mēģinās man piedurt roku...
  --- Neuztraucieties, Ned, --- es mierināju harpunistu, --- un ar savu pārsteidzību nepadariet mūsu stāvokli vēl ļaunāku. Kas zina, vai mūsu sarunu kāds nenoklausās! Labāk mēģināsim orientēties, kur īsti atrodamies!
  Taustīdamies es sāku virzīties uz priekšu. Bet jau pēc soļiem pieciem atdūros pret sakniedētu plākšņu sienu. Tad atkāpdamies sataustīju koka galdu ar vairākiem ķebļiem. Šī cietuma grīda bij apsegta ar biezu mašu, kas noslāpēja soļu troksni. Gludajās sienās nebij nekādas durvju vai logu pazīmes. Apstaigājis telpu no pretējās puses, Konsels piestājās man blakus, un tad mēs abi atgriezāmies kajites vidū, kura varēja būt divdesmit pēdu gara un apmēram desmit pēdu plata. Ar visu savu garo augumu telpas griestus Neds Lends tomēr nevarēja aizsniegt.
  Kāda pusstunda pagāja bez kādām pārmaiņām, tad šajā dziļajā tumsā piepeši atspīda ārkārtīgi spilgta gaisma. Mūsu cietumu apgaismoja tik negaidīti, ka es sākumā nemaz nevarēju skatīties. No spilgtuma un spēka es tūliņ pazinu elektrisko gaismu, ko zemūdens kuģis it kā fosforescējošā veidā izplatīja ap sevi. Attaisījis pret savu gribu aizvērtās acis, es redzēju, ka gaisma plūst no nespodras puslodes kajites griestu augstākajā vietā.
  --- Beidzot mēs te visu redzam skaidri! --- Neds Lends iesaucās, pašaizsardzībai samiedzis saujā atvāztu nazi.
  --- Jā! --- es atbildēju, viņu itin kā piezobodams. --- Bet savu stāvokli mēs vēl nevaram pārredzēt.
  --- Nu, lai profesora kungs tikai mazliet paciešas! --- piebilda mans nesatricināmais Konsels.
  Spēji apgaismotajā kajitē es tagad varēju saredzēt pēdējos sīkumus. Bet vairāk te nebij kā tikai galds un pieci koka ķebļi. Neredzamās durvis droši vien bij hermetiski noslēgtas. Mēs nevarējām sadzirdēt ne tā vismazākā troksnīša. Šī kuģa iekšiene likās pilnīgi kā izmirusi. Nebij iespējams nojaust, vai tas kustas vai izniris virs jūras līmeņa, jeb vai nolaidies pašā dzīlē.
  Bet gaišā puslode ne par velti bij uzliesmojusi. Es biju pārliecināts, ka tūliņ ieradīsies kāds no kuģa ļaudīm. Ja jau gūstekņus nevēlas redzēt, kādēļ tad apgaismot viņu mītni?
  Es nebiju alojies. Atskanēja aizšaujamo bultu troksnis, un pie mums ienāca divi cilvēki.
  
  44
  
  11:36 PM
  
  * * *
  21 minūte, 656 vārdi, 4740 simboli.
  Tags: 20k lje pa jūras dzelmi
• 3 commentsLeave a comment